Jaunumi

 









Konkurences padome izbeigusi lietu par iespējamu nelikumīgu vienošanos starp uzņēmumiem SIA Rīgas satiksme, SIA Pilsētas līnijas un SIA JCDecaux Latvija

10.10.2017

2017. gada oktobrī Konkurences padome izbeidza iespējamo pārkāpuma lietu, kura tika ierosināta 2015. gadā pēc SIA “Clear Channel Latvia” iesnieguma Konkurences padomei. Iesniegumā sniegtā informācija liecināja par iespējamu aizliegtu vienošanos starp SIA “Rīgas satiksme”, SIA “Pilsētas līnijas” un SIA “JCDecaux Latvija”, kas satur nekonkurēšanas un ekskluzīvas piegādes noteikumus. Konkurences padome, lai veiktu apstākļu noskaidrošanu un no uzņēmumiem iegūtu papildu informāciju, ierosināja pārbaudes lietu par iespējamo aizliegto vienošanos.


Lasīt vairāk

Konkrētajā lietā ZAB “BDO Law” sagatavoja rakstveida apņemšanos, kurā SIA “Rīgas satiksme” un citi lietā iesaistītie uzņēmumi pauda gatavību mainīt konkrētos līguma punktus un turpmāk ievērot citus nosacījumus, tādējādi novēršot iespējamo pārkāpumu. Konkurences padome ZAB “BDO Law” iesniegtās apņemšanās akceptēja, jo tādējādi tiek novērsti iestādes identificētie konkurences ierobežojumi. Būtiski norādīt, ka apņemšanās risina konkurences problēmas, kas saistītas ar aizliegto vienošanos risku novēršanu.


Aizvērt



Justīcija 2017

26.09.2017

VIII profesionālā konference “JURIDISKIE ASPEKTI BIZNESĀ 2017”

Konference notiks DNB Bankas konferenču zālē, 11.stāvs, Skanstes ielā 12
2017. gada 20.oktobrī plkst. 
9.30-14.00

No mūsu biroja konferencē piedalīsies Jānis Zelmenis ar tēmu "Aktuālie grozījumi Komerclikumā un neizmantotās iespejas – ārkārtas dividendes un ar to saistītie nodokļu aspekti" un Jeļena Bārtule ar tēmu "Aizdevumi saistītiem uzņēmumiem, saskaņā ar jaunu UIN likumu".

Plašāku informāciju lasiet šeit.



Grozījumi Komerclikumā un Darba likumā

11.08.2017

2017. gada 15. jūnijā tika pieņemti jauni grozījumi Komerclikumā. Lielākā daļa no šiem grozījumiem ir stājusies spēkā 2017. gada 13. jūlijā, bet atsevišķi grozījumi spēkā stāsies vēlāk.


Lasīt vairāk

Visu publikāciju lasīt šeit: Grozījumi Komerclikumā un Darba likumā


Aizvērt



iFinanses: Neapliekamais minimums mikrouzņēmuma darbiniekiem

02.08.2017

Kā izriet no likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktā, mikrouzņēmumu darbinieku ienākumiem nav piemērojams neapliekamais minimums. Bet kā ir situācijā, kad persona mikrouzņēmumā faktiski neko nenopelna, bet paralēli gūst ienākumus citā darbavietā? 


Lasīt vairāk

KO IETVER MIKROUZŅĒMUMU NODOKLIS? 

Mikrouzņēmumu nodokļa likuma (MUN likums) 1.panta 4.punktā noteikts, ka mikrouzņēmumu nodoklis (MUN) ietver valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu par mikrouzņēmumā darbiniekiem, uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN), ja mikrouzņēmums atbilst UIN maksātāja pazīmēm, kā arī mikrouzņēmumā īpašnieka IIN par mikrouzņēmumā saimnieciskās darbības ieņēmumu daļu. 

Atbilstoši MUN likuma 6.panta 1 .daļai MUN likme ir 15%. Tajā jau ir ietverti MUN likuma 1 .panta 4punktā noteiktie maksājumi. 

Lai salīdzinātu, aplūkojams likums "Par uzņēmumu ienākuma nodokli", kurā noteiktā nodokļa likme ir 15%, likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" (likums par IIN) paredzētā likme ir 23%, savukārt likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" (likums par VSA) noteikts, ka VSAOI likme ir 34,09% mikrouzņēmumu darbiniekiem visas šīs maksājumu likmes ir apkopotas vienotā likmē 15% apmērā. 

Likuma par IIN 12.panta 7.daļā noteikts, ka maksātājam tajā taksācijas gada periodā, kurā tas ir bijis mikrouzņēmumā - MUN maksātāja - darbinieks, nepiemēro minimālo mēneša neapliekamo minimumu. Likumā noteiktais skaidrojams ar mikrouzņēmumu darbiniekiem piemērojamo nodokļu likmi, kas ir zemāka, salīdzinot ar piemērojamo likmi citviet nodarbinātām personām. 

LIETAS BŪTĪBA 

Konkrētajā lietā persona vērsās tiesā, lūdzot Valsts ieņēmumu dienestam (VID) atmaksāt 25% no ārstniecībai un izglītībai iztērētās summas, kā arī atmaksāt pārrēķināto gada neapliekamo minimumu. VID konstatēja, ka, tā kā personai kopš 24.02.2011. ir mikrouzņēmumā darbinieka statuss, tad, pamatojoties uz likuma par IIN 12.panta 7.daļu, par attiecīgo laika periodu neapliekamais minimums nav piemērojams. 

TIESAS SPRIEDUMA ANALĪZE 

09.03.2017. pieņemts Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) spriedums lietā Nr.SKA-200/2017. Spriedumā norādīts: lai mikrouzņēmumā darbinieku likuma par VSA izpratnē uzskatītu par darba ņēmēju, ir nozīme tieši mikrouzņēmumā darbinieka statusa iegūšanai neatkarīgi no ienākumu esamības mikrouzņēmumā vai MUN samaksas. Proti, tiesa noteica: pat ja persona ir norādīta kā mikrouzņēmumā darbinieks, nesaņemot algu vai saņemot to niecīgā apmērā, konkrētajai personai nav tiesību uz neapliekamo minimumu, jo ir iegūts mikrouzņēmumā darbinieka statuss. Tātad, ja persona strādā 2 vai vairāk darbavietās, no kurām viena ir mikrouzņēmums, neapliekamais minimums netiek piemērots nevienā no šīm vietām. 

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr.l "Noteikumi par neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma apmēru iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanai" 2.2.apakšpunktam mēneša neapliekamais minimums 2017.gadā ir 60 EUR. Neapliekamais minimums ir summa, no kuras netiek aprēķināti nodokļi, taču, kā jau minēts, tā nav piemērojama mikrouzņēmumu darbiniekiem. Kā norādīts iepriekš, MUN likme ietver vairākus maksājumus, tai skaitā kompensē IIN, kas attiecināms uz mikrouzņēmumā nodarbinātām personām. Darbiniekiem, kas vienlaikus nodarbināti gan mikrouzņēmumā, gan "parastā" darbavietā, "parastajā" darbavietā vairs netiek piemērots ne neapliekamais minimums (līdz ar to papildus jāmaksā 23% no 60 EUR līdz 13,80 EUR mēnesī), ne atvieglojumi par apgādājamiem. 

Spriedumā izteikto atziņu iespējams pamatot ar nodokļu atvieglojumiem, ko saņem mikrouzņēmumu darbinieki, nosakot, ka šo darbinieku nodokļu likme ir 15%, kuros ir ietvertas vairākas maksājumu likmes, kuras, atsevišķi rēķinot, pārsniegtu 15% likmi. 

Kā papildu arguments, ar ko pamatot spriedumā iekļauto atziņu, jāmin nodokļu iemaksu veikšana ar mērķi veidot sociālās garantijas. Proti, mikrouzņēmumu darbiniekiem jau ir piemērojama zemāka nodokļu likme, salīdzinot ar personām, kas strādā citur. Līdz ar to arī mikrouzņēmumu darbinieku sociālās garantijas, kas veidojas no personas veiktajiem nodokļu maksājumiem, ir zemākas. Lai sociālās garantijas tuvinātos vismaz minimālajam apmēram, mikrouzņēmumu darbiniekiem netiek piemērots neapliekamais minimums, jo pretējā gadījumā jau tā mazie nodokļu maksājumi būtu vēl mazāki. 

Nav nozīmes, vai mikrouzņēmumā darbinieks, strādājot mikrouzņēmumā, gūst ienākumus. To spriedumā lietā Nr.SKA-200/2017 nosaka arī AT, norādot, ka "tieši mikrouzņēmumā darbinieka statuss noteic to, kāds nodokļu režīms ir attiecināms uz nodokļa maksātāju, tostarp, vai uz nodokļa maksātāju ir attiecināms gada neapliekamais minimums". 

Kā norādīts spriedumā, viens no instrumentiem, ar ko tiek nodrošināta pareiza neapliekamā minimuma piemērošana, ir algas nodokļu grāmatiņa, kas atbilstoši likuma par IIN 6.pantam katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tikai 1. Likuma par IIN 6.panta l.daļā noteikts, ka "grāmatiņa iesniedzama vienā ienākuma gūšanas vietā pēc maksātāja izvēles. Mikrouzņēmumā darbiniekam nav tiesību iesniegt grāmatiņu ienākuma gūšanas vietā.". No minētā secināms, ka mikrouzņēmumā darbiniekam neatkarīgi no tā, vai viņš paralēli strādā kaut kur citur, nav tiesību iesniegt nodokļu grāmatiņu papildu nodarbinātības vietā, ja viņš ir nodarbināts mikrouzņēmumā. Tieši algas nodokļu grāmatiņa nodrošina neapliekamā minimuma piemērošanu ienākumu gūšanas vietā, novēršot situācijas, kad neapliekamais minimums varētu tikt piemērots 2 reizes, kā norādīts arī iepriekš minētajā spriedumā. Saprotams, ka likumdevējs šo normu ieviesis ar mērķi nepieļaut situāciju, ka darbiniekiem ar attiecīgo statusu tiktu piemērots neapliekamais minimums, ņemot vērā šīm personām piemērojamo atviegloto nodokļu likmes apmēru. 

AT spriedumā lietā Nr.SKA-200/2017 ir uzsvērusi: "Ja likumdevējs kritēriju par darbinieka gūtajiem ienākumiem mikrouzņēmumā būtu vēlējies izvirzīt kā priekšnoteikumu neapliekamā minimuma nepiemērošanai, tad tam būtu jāizriet no konkrētās tiesību normas, tā kā tas ir pietiekami specifisks kritērijs, kas nav automātiski izsecināms no mikrouzņēmumā darbinieka statusa." Tā kā šāds priekšnoteikums likumā nav ietverts, viedoklis, ka neapliekamā minimuma nepiemērošana mikrouzņēmumā darbiniekiem atkarīga vēl no kādiem papildu kritērijiem, izņemot mikrouzņēmuma darbinieka statusu, nav pamatots. 


Aizvērt



Jurista Vārds: Piesavināšanās jēdziens mākslas tiesībās

01.08.2017

Saskaņā ar autortiesību pamatprincipiem bez autora atļaujas viņa darbu nedrīkst izmantot, tomēr mūsdienu mākslas tendences uzskatāmi demonstrē, ka populāri mākslinieki netraucēti pārkāpj autortiesības regulējošo normatīvo aktu nospraustās robežas un ka sabiedrība un autori, kuru autortiesības potenciāli tiek pārkāptas, šādu rīcību pieņem. Vairāki piemēri, kas ik dienu tiek radīti modernajā vizuālās mākslas pasaulē, autora ieskatā, ilustrē mūsdienu mākslas kustību un, iespējams, mūsdienu mākslas videi pārāk neelastīgu autortiesību pamatprincipu disonansi. Šī raksta mērķis ir sniegt vispārīgu ieskatu modernās vizuālās mākslas tendencēs autortiesību regulējošo normatīvo aktu kontekstā ar īpašu uzsvaru uz piesavināšanās jēdzienu mākslā un tā vietu normatīvajos aktos. 


Lasīt vairāk

KAS IR PIESAVINĀŠANĀS MĀKSLA? 

"Es gribēju kļūt par izcilu gleznotāju. Kā gan lai to labāk izdara, ja ne kopējot izcilu gleznotāju darbus?" 

Tā esot teicis Ričards Petibons (Richard Pettibone) - viens no piesavināšanās mākslas pionieriem, kas savu karjeru uzsāka 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņa pirmais darbs bija Endija Vorhola {Andy Warhol) slaveno "Campbell" zupas bundžiņu miniatūras replikas. Jaunāks piemērs ir Šeparda Feirija (Sheppard Fairey) radītais bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas "HOPE" plakāts, kas ieguva ikonisku statusu 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanu laikā.1 Š. Feirijs bija izmantojis "Associated Press" fotogrāfa Mānija Garsijas (Mannie Garcia) 2006. gadā uzņemto B. Obamas fotogrāfiju bez fotogrāfijas autora atļaujas.2 Savukārt kāds pavisam nesens un arī Latvijas plašsaziņas medijos atspoguļots3 piesavināšanās mākslas paraugs ir pasaulslavenā mākslinieka Džefa Kūnsa (Jeff Koons) 14 metrus augstā piepūšamā skulptūra "Seated Ballerina" ("Sēdošā balerīna"), kas 2017. gada maijā tika uzstādīta virs Herkulesa statujas Rokfellera centrā. Kūnsa piepūšamā skulptūra raisīja nepārprotamas asociācijas ar "Balerīnu Ļenočku" -porcelāna statueti, kuras autore ir 1993. gadā mirusī Ukrainas skulptore Oksana Žnikrupa.4 

Piesavināšanās māksla jeb appropriation art ir jēdziens, ar ko mākslas tiesību kontekstā apzīmē "iepriekš radīta objekta vai attēla izmantošanu, to tikai nedaudz pārveidojot".5 Piesavināšanās mākslas darbos mākslinieka tehniskās prasmes nereti ir otršķirīgas attiecībā pret prasmi ievietot jau iepriekš radītu mākslas darbu tādā vidē vai kontekstā, kas tam piešķir jaunu nozīmi. Tāpēc, aprakstot piesavināšanās mākslu, nereti tiek teikts, ka tajā noteicošā loma ir mākslinieka smadzeņu darbam, nevis roku darbam, tā aprakstot mākslinieka konceptuālo spēju piešķirt vizuālās mākslas oriģināldarbam jaunu nozīmi, darbu tikai nedaudz pārveidojot.6 

Jāatzīmē: lai arī termins "piesavināšanās" latviešu valodā parasti tiek lietots negatīvā nozīmē,7 piesavināšanās mākslas jēdziens angļu valodā tiek izmantots ne tikai gadījumos, kad piesavināšanās ir bijusi pretlikumīga, bet arī gadījumos, kad tā ir bijusi saskaņā ar autora tiesībām vai arī nav tās vispār aizskārusi. Tie var būt gadījumi, kad, piemēram, darba autortiesību aizsardzības termiņš ir iztecējis vai kad autors ir devis piekrišanu sava darba izmantošanai jaunā vizuālās mākslas darbā. Turklāt jāizceļ ari tas, ka piesavināšanās mākslinieki parasti nenodarbojas ar zagšanu vai plaģiātismu, nebūt ne. Ja plaģiātismu raksturo cita autora darba uzdošana par savu, tad piesavināšanās mākslinieki parasti neslēpj darbu patiesos autorus, jo skatītāja asociācijas ar oriģināldarbu ir pat vēlamas, lai piešķirtu darbam jaunu kontekstu un vēstījumu.8 

Pastāv būtiska atšķirība starp gadījumiem, kad tiek piesavināts darbs, kuram ir spēkā autortiesību aizsardzības termiņš, un darbs, kuram autortiesību aizsardzības termiņš jau ir notecējis. Piemēram, piesavināšanās iepriekšminētajā "HOPE" plakāta gadījumā atšķiras no piesavināšanās, ko veica Marsels Dišāns (Marcel Duchamp), 1917. gadā Ņujorkas neatkarīgo mākslinieku atklātajā izstādē izliekot pisuāru ar nosaukumu "Strūklaka". Š. Feirijs piesavinājās darbus, kuri piesavināšanās brīdī bija un vēl joprojām ir aizsargāti ar autortiesībām, savukārt otrajā gadījumā Dišāna pisuārs vispār nebija aizsargāts ar autortiesībām, tāpēc tā izmantošana viņa darbā nekādas problēmas neradīja. 

Iepriekš radīta darba vai objekta izmantošana jaunā darbā vizuālajā mākslā nebūt nav nekas jauns vai neparasts - gandrīz katrs vizuālās mākslas darbs tiek balstīts uz kaut ko jau iepriekš radītu, turklāt kopēšanu uzskata par vienu no meistarības apgūšanas veidiem. Salīdzinot, piemēram, ar mūzikas industriju, kurā pat maza daļa no skaņdarba klausītājam var radīt tūlītējas asociācijas ar skaņdarbu, no kura konkrētā muzikālā frāze piesavināta, vizuālo mākslu raksturo neviennozīmīga un mainīga auditorijas attieksme pret darba vēstījumu. Tas, iespējams, skaidrojams ar to, ka vizuālās mākslas uztvere ir absolūti subjektīva un viens vizuālās mākslas darbs spēj radīt dažādus iespaidus atkarībā no vides un apstākļiem, kurā tas atrodas, kā arī no notikumiem pasaulē un skatītāja privātajā dzīvē. 

AUTORTIESĪBU PAMATPRINCIPI 

Kopš autortiesību institūta izveides 18. gadsimtā autortiesību institūts kontinentālajā Eiropā un ASV ir attīstījies divējādi. Lai gūtu priekšstatu par to, kādā veidā piesavināšanās māksla ilustrē mūsdienu videi, iespējams, pārāk neelastīgu autortiesības regulējošu normatīvo aktu ietvaru, ir nepieciešams apskatīt autortiesību pamatus, kā arī identificēt īpatnības, kas pastāv Eiropas Savienības un ASV autortiesību sistēmās. 

KONTINENTĀLO TIESĪBU SISTĒMA 

Kontinentālā Eiropa vēsturiski lielāku nozīmi ir piešķīrusi autora tiesībām (droit d'auteur) pretstatā sabiedrības tiesībām uz autora intelektuālā darba rezultātu.9 Minēto tieši ilustrē terminu "noteikti gadījumi" un "izņēmumi" lietošana attiecībā uz autora mantisko tiesību ierobežojumiem, turklāt tiek uzsvērts, ka autora mantisko tiesību ierobežojumus piemēro tādā veidā, lai tie nebūtu pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un nepamatoti neierobežotu autora likumīgās intereses.10 Šī pieeja ir radījusi visai šauru autortiesību ierobežojumu interpretāciju, kas atspoguļojas arī nesenajā Eiropas Savienības Tiesas (EST) Infopaq11 spriedumā. Infopaq lietā EST vētīja, vai saskaņā ar 2001. gada 22. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (InfoSoc Direktīva) 2. panta a) punktu un pagaidu reproducēšanas atbrīvošanas nosacījumu šīs direktīvas 5. panta izpratnē Infopaq International A/S bija nepieciešams iegūt autortiesību īpašnieku piekrišanu presē publicētu rakstu reproducēšanai ar automatizēta procesa palīdzību. Spriedums bija prasītājam nelabvēlīgs, un tiesa nepiekrita prasītāja argumentam, ka uz viņa darbībām ir attiecināms direktīvas 5. pantā paredzētais atbildētāja autortiesību ierobežojums. 

ASV 

Pretstatā kontinentālajā tiesību sistēmā iedibinātajiem autora tiesību principiem ASV autortiesību regulējums vēsturiski lielāku nozīmi ir piešķīris utilitāram apsvērumam "veicināt zinātņu un lietišķo mākslu attīstību".12 Ievērojot minēto, ASV autortiesību sistēmā iedibināta t.s. godīgas lietošanas (fair use) doktrīna, kurā noteikti četri kritēriji, ar kuru palīdzību tiesa nosaka, vai darba izmantošana bez autora atļaujas katrā konkrētajā gadījumā ir bijusi likumīga, kā arī vairāki piemēri, kuros darba izmantošana bez autora atļaujas var būt pieļaujama.13 Proti, nosakot, vai darba izmantošana bez autora atļaujas katrā izmantošanas gadījumā atbilst godīgas lietošanas doktrīnai, tiesa ņem vērā šādus apsvērumus: 

(1) darba izmantošanas mērķis un raksturs, ievērojot to, vai šāda veida izmantošana ir komerciāla vai paredzēta nekomerciāliem mērķiem izglītībā; 

(2) ar autortiesībām aizsargātā darba raksturs; 

(3) tās daļas, kas izmantota, apjoms un pamatotība relatīvi pret ar autortiesībām aizsargāto darbu kopumā; (4) izmantošanas ietekme uz ar autortiesībām aizsargātā darba potenciālo tirgu vai vērtību.14 

Piesavināšanās mākslas kontekstā īpaša uzmanība pievēršama godīgas lietošanas doktrīnas pirmajam kritērijam, t.i., darba izmantošanas mērķim un raksturam. Attiecībā uz šo kritēriju izšķirošais ir apstāklis, vai jaunais darbs tikai aizvieto oriģināldarba elementus vai, tieši pretēji, pievieno oriģināldarbam ko jaunu, papildina to ar jaunu mērķi un raksturu, piešķirot jaunu izteiksmi, nozīmi vai vēstījumu, citiem vārdiem - ir jāatbild uz jautājumu, vai un kādā mērā jaunais darbs ir pārveidots (tranformative).15 Šīs pārveidotās izmantošanas (transformative use) faktors ir bijis noteicošais vairākos tiesu procesos ASV, no kuriem pieminēšanas vērts ir, piemēram, Cariou v. Prince.16 Šajā lietā tiesa vētīja, vai Ričarda Prinsa piesavināšanās mākslas darbi pārkāpa fotogrāfa Patrika Kariu (Patrick Cariou) autortiesības uz viņa fotogrāfijām grāmatā "Yes, Rasta". R. Prinss piesavinājās P. Kariu fotogrāfijas, tās pārveidoja, mainot izmēru un izmantojot dažādus vizuālus efektus, un izstādīja kā piesavināšanās mākslas darbus sērijā "Canal Zone" Gagosiana galerijā Ņujorkā. Fotogrāfiju autors cēla tiesā prasību par autortiesību pārkāpumu, tomēr tiesa lēma par labu R. Prinsam, norādot uz mākslas darbu pārveidoto raksturu un nolemjot, ka 25 darbu no 30 izmantošana var tikt atzīta par godīgu lietošanu. Lieta tika nosūtīta atpakaļ uz pirmās instances tiesu, tomēr puses noslēdza konfidenciālu ārpustiesas vienošanos un gala spriedumu lietā nesagaidīja. 

Lai neradītu iespaidu, ka godīgas lietošanas doktrīna vienmēr stiprina piesavināšanās mākslinieka pozīciju, jāatzīmē lieta Rogers v. Koons.17 Šajā lietā Dž. Kūnss piesavinājās Arta Rodžera (Art Rogers) melnbalto fotogrāfiju "Kucēni" ("Puppies"), kurā attēlots pāris, turot rokās astoņus kucēnus. Kūnss izveidoja skulptūru, kas, neskaitot spilgtās krāsas un citus nebūtiskus papildinājumus, bija gandrīz precīza Rodžersa fotogrāfijas reprodukcija. Tiesa lēma par labu fotogrāfam, noraidot Kūnsa argumentu, ka viņa darbs ir Rodžera fotogrāfijas parodija. 

PIESAVINĀŠANĀS MĀKSLA EIROPĀ 

Saskaņā ar Latvijas Autortiesību likumu, kas atspoguļo arī Eiropas Savienības un starptautisko autortiesības regulējošo normatīvo aktu prasības, ar autortiesībām tiek aizsargāts autora radošās darbības rezultāts jebkādā materializētā formā literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā izpausmes veida, formas un vērtības.18 Autoram attiecībā uz sava darba izmantošanu ir vairākas izņēmuma tiesības, tajā skaitā tiesības darbu tieši vai netieši, īslaicīgi vai pastāvīgi reproducēt,19 kas nozīmē: attiecīgo darbību veikšana ar darbu ir iespējama tikai ar autora atļauju, par kuras izsniegšanu turklāt autoram ir tiesības saņemt atlīdzību.20 Autors šīs tiesības iegūst, tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts, un nav nepieciešama tiesību reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana.21 

Viens no autortiesību institūta galvenajiem pamatprincipiem ir veicināt izglītību un kultūru, aizsargājot darbus un citus tiesību objektus un vienlaikus sabiedrības interesēs pieļaujot izņēmumus vai ierobežojumus, lai izglītotu un mācītu.22 Ievērojot šo pamatprincipu, Autortiesību likumā ir paredzēti arī gadījumi, kad autora darbus ir iespējams izmantot, neprasot atļauju un nemaksājot atlīdzību. Šādi gadījumi ir, piemēram, darba izmantošana informatīviem mērķiem, darba reproducēšana bibliotēku, arhīvu un muzeju vajadzībām, darba parodēšana vai kariķēšana un citi gadījumi.23 Ierobežojumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības iespējas izmantot radītos intelektuālos darbus, tomēr ierobežojumi nedrīkst ietekmēt autora, izpildītāja vai fonogrammu producenta vēlmi radīt jaunus darbus un nedrīkst būt vērsti uz ekonomiskā labuma gūšanu darba lietotājiem.24 

Jāatzīmē, ka saskaņā ar Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību 9. panta trešo daļu, kas atspoguļota arī InfoSoc direktīvas 5. panta piektajā daļā, autortiesību izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai (1) dažos īpašos gadījumos, (2) kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un (3) nepamatoti neskar autortiesību subjekta likumīgās intereses. Šis ir tā sauktais trīs soļu tests, kas faktiski ierobežo valstu iespējas ieviest jaunus autortiesību izņēmumus.25 Piemēram, lietā Mulholland Drive26 Francijas Augstākā tiesa atcēla otrās instances tiesas lēmumu, ar kuru tiesa lēma, ka DVD matricas privāta reprodukcija videokasetes formātā nepārkāpj autora tiesības. Kaut gan Francijas Intelektuālā īpašuma likums atļāva ar autortiesībām aizsargāta materiāla privātas reprodukcijas izstrādi, Augstākā tiesa, ņemot vērā digitālās vides attīstību, interpretēja Bernes konvencijas "trīs soļu" testu tā, ka tas aizliedz šāda veida reprodukciju. Vērtējot piesavināšanās mākslu Latvijas Republikas autortiesības regulējošo normatīvo aktu kontekstā, var secināt, ka vizuālās mākslas oriģināldarba izmantošana, to, piemēram, bez autora atļaujas īslaicīgi vai pastāvīgi reproducējot, nav atļauta. Darbība, ar kuru tiek aizskartas autortiesību subjekta personiskās vai mantiskās tiesības, saskaņā ar Autortiesību likuma 68. panta pirmās daļas 1. punktu var tikt uzskatīta par autortiesību pārkāpumu. 

Latvijas Republikas autortiesību likumā, nedz arī kādas citas valsts autortiesību likumā vai starptautiskajos normatīvajos aktos nav expressis verbis noteikts, ka vizuālās mākslas autoriem būtu kādas ekskluzīvas tiesības izmantot iepriekš radītus oriģināldarbus, tos tikai nedaudz pārveidojot. Tāpēc prima facie nav pamata uzskatīt, ka pašreizējā likuma redakcijā ietvertie autora mantisko tiesību ierobežojumi varētu tikt izmantoti kā pamatojums piesavināšanās mākslas darba radīšanai. Proti, prima facie neviens no Autortiesību likuma 19. panta pirmajā daļā vai InfoSoc direktīvas 5. pantā uzskaitītajiem gadījumiem nevarētu kalpot par attaisnojumu piesavināšanās gadījumā. 

Paturot prātā minēto un ievērojot modernās mākslas tendences, lietotāju radītā satura27 (user generated content) arvien pieaugošo apjomu, straujo un neparedzamo tehnoloģiju attīstību, likumā noteikto strikto autortiesību ierobežojumu piemērošana kļūst aizvien apgrūtinošāka.28 Normatīvā ietvara nespēja pielāgoties mūsdienu videi atspoguļojas arī vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu tiesu centienos ar dažādiem paņēmieniem tomēr aizsargāt sabiedrības intereses, atļaujot atsevišķus godīgas lietošanas veidus, kas attiecīgo dalībvalstu autortiesību likumā nav uzskaitīti.29 

Piemēram, Nīderlandes Augstākā tiesa lietā Dior v. Evora nosprieda, ka "ir jābūt iespējai paplašināt autortiesību robežas ārpus esošās izņēmumu sistēmas, pamatojoties uz interešu līdzsvarošanu, kas līdzinās esošo izņēmumu racionālajam pamatojumam".30 Cits piemērs ir Vācijas Federatīvās Republikas Federālās Konstitucionālās tiesas 2000. gada lieta Germania 3.31 Šajā lietā Konstitucionālā tiesa analizēja, vai dramaturga Hainera Millera lugā "Germania 3" ietvertie apjomīgie citāti no rakstnieka un marksistu ideoloģijas piekritēja Bertolta Brehta darbiem bija izmantoti saskaņā ar autora tiesībām. Prasītājs argumentēja, ka ir pārkāptas autora tiesības, jo darbs netiek izmantots godīgos nolūkos un tādā apjomā, kādu attaisno šīs izmantošanas mērķis. Tomēr Konstitucionālā tiesa lēma, ka atsevišķos gadījumos likumā noteiktie šaurie autortiesību ierobežojumi var tikt tulkoti tā, lai izvairītos no saspīlējuma attiecībā uz tādām konstitucionālām garantijām kā mākslas brīvība.32 Latvijas tiesas vēl nav uzdrīkstējušās paplašināti tulkot kādu no likumā noteiktajiem autortiesību ierobežojumiem. Līdz šim nav skatīts arī neviens piesavināšanās mākslas gadījums, lai gan plašsaziņas līdzekļos nereti parādās ziņas par kādu Latvijas mākslinieku darbu līdzību ar iepriekš radītiem darbiem. 

Minētie piemēri demonstrē, ka pašreizējais Latvijas likumiskais ietvars un Eiropas Savienības autortiesību acquis satur tikai šaurus autortiesību izņēmumu gadījumus, kurus var piemērot tikai konkrētām situācijām. Trūkst elastīga risinājuma, ko varētu izmantot attiecībā uz modernām mākslas tiesību kustībām un situācijām, kuras likumdevējs nav paredzējis un uz kurām nav iespējams reaģēt samērīgā laika posmā. 

PIESAVINĀŠANĀS MĀKSLA ASV 

Pretstats Eiropas Savienībai un Latvijai pieredzē ar piesavināšanās mākslas gadījumiem un strīdiem mākslas tiesību jomā ir Amerikas Savienotās Valstis, kas galvenokārt skaidrojams ar iepriekš aprakstītajām atšķirībām autortiesību regulējumā. ASV autortiesību likumā ietvertā godīgas izmantošanas jeb fair use doktrīna, kā arī no tās izrietošā pārveidotas izmantošanas jeb tranformative use doktrīna ir galvenie tiesību instrumenti, ar kuriem ASV piesavināšanās mākslinieki izvairās no atbildības par autortiesību pārkāpumiem. 

Pārveidotās izmantošanas princips ir ticis piemērots daudzās piesavināšanās mākslas tiesvedības ASV. Piemēram, lietā Blanch v. Koons tiesa atzina, ka Dž. Kūnsa radītais darbs gandrīz ideāli atbilst pārveidotas izmantošanas definīcijai.33 Dž. Kūnss izveidoja kolāžu "Niagara", kurā cita starpā bija iekļauta Andreas Blanšas (Andrea Blanch) fotogrāfija ar nosaukumu "Silk Sandals by Gucci", kas bija publicēta žurnāla "Allure" 2000. gada augusta numurā. Fotogrāfijā bija attēlota sievietes, kas sēž vīrieša klēpī lidmašīnas biznesa klases kabīnē, ķermeņa lejasdaļa (kājas un pēdas). Kūnss fotogrāfiju noskenēja, noņēma tās fonu, atstājot tikai sievietes kājas, pagrieza tās vertikālā stāvoklī, izmainīja fotogrāfijas krāsu toņus. Sievietes kājas no Blanšas fotogrāfijas bija otrās no kreisās puses no kopumā četriem kāju pāriem Kūnsa darbā. Lieki pieminēt, ka Kūnss nebija ieguvis fotogrāfijas autores atļauju darba izmantošanai. Tiesa lēma par labu Kūnsam, atzīstot viņa darbus par pietiekami pārveidotiem, lai atbilstu godīgas izmantošanas kritērijiem.34 

Citāds iznākums piemeklēja Kūnsu tiesvedībā Francijā lietā pret fotogrāfa Žana Fransuā Borē (Jean-Francois Bauret) mantiniekiem.35 Ž.F. Borē 1975. gadā uzņēma melnbaltu fotogrāfiju "Enfants", kurā redzami divi rokās sadevušies bērni. Pēc fotogrāfa nāves 2014. gadā viņa mantinieki konstatēja, ka Kūnsa 1988. gada porcelāna skulptūra ir gandrīz identiska fotogrāfijas reprodukcija, un cēla prasību pret Kūnsu par autortiesību pārkāpumu. Kūnss nenoliedza, ka savam darbam iedvesmu ir smēlies no fotogrāfijas "Enfants", un argumentēja, ka viņa darbs ir kombinēts, proti, tajā ietverts iepriekš radīts darbs, kas iekļauts jaunajā darbā bez šī iepriekš radītā darba autora līdzdalības, kas pieļaujams saskaņā ar Francijas Intelektuālā īpašuma likumu. Kūnss bija spiests izmantot arī runas brīvības un parodijas argumentus, tomēr Francijas Augstākā tiesa bija nelokāma un 2017. gada 9. martā lēma par labu fotogrāfijas autora mantiniekiem, norādot, ka, lai gan Kūnsa skulptūra ir atzīstama par kombinētu darbu Francijas Intelektuālā īpašuma likuma izpratnē, Kūnsam tik un tā vajadzēja saņemt fotogrāfijas autortiesību īpašnieka atļauju darba izmantošanai. Tiesa nolēma, ka Kūnsa firmai un Žorža Pompidū centram (Centre Georges-Pompidou) jāmaksā par labu mantiniekiem kompensācija kopsummā 40 tūkstošu eiro apmērā, kā ari Džefa Kūnsa firmai jāmaksā sods četru tūkstošu eiro apmērā par skulptūras digitālo reprodukciju firmas mājaslapā. 

Pārveidotās izmantošanas principam bija svarīga nozīme arī Authors Guild v. Google36 lietā, kurā ASV tiesa sprieda, vai Google rīcība, izveidojot tūkstošiem grāmatu digitālās kopijas, padarot tās pieejamas meklēšanai un padarot sabiedrībai pieejamus pavisam īsus šo grāmatu fragmentus, var tikt uzskatīta par pārveidotu izmantošanu. Tiesa atzina, ka šāda ar autortiesībām aizsargātu darbu izmantošana ir uzskatāma par pārveidotu izmantošanu, it īpaši ņemot vērā sabiedrības labumu, tāpēc autortiesību pārkāpums netika konstatēts. Var tikai spekulēt, kāds būtu lietas iznākums, ja tā tiktu skatīta kādā Eiropas Savienības valstī. 

SECINĀJUMI 

Kontinentālo tiesību sistēmas autortiesību likumiskais ietvars satur autortiesību izņēmumus un ierobežojumus, kas varētu tikt izmantoti 

piesavināšanās mākslinieku labā, tomēr tiesas šos izņēmumus tulko šauri. Šī pieeja ir rezultāts likumdevēja centieniem katram 20. gadsimta tehnoloģiskās attīstības solim izveidot atbilstošu autortiesību normu, kā ari vēsturiskās autora tiesību doktrīnas mantojums. 

Tieši šodien, kad likumiskā ietvara elastība ir nepieciešama visvairāk, ES autortiesību acquis sādu elastību nespēj nodrošināt, piespiežot liberālākās valstis meklēt risinājumus ārpus autortiesību normām, cenšoties balansēt starp autoru un sabiedrības tiesībām un interesēm, lai adekvāti reaģētu uz notikumiem mākslas un lietotāja radītā satura pasaulē. 

Eiropas Savienības un Latvijas tiesību sistēmai ir nepieciešami precīzi, kā arī elastīgi un tālredzīgi autortiesību risinājumi, kas nodrošina paredzamu un taisnīgu ierobežojumu piemērošanu, samērojot autoru un sabiedrības intereses. ASV jurisdikcijā nostiprinātā godīgas izmantošanas jeb fair use doktrīna, iespējams, nav pareizais risinājums, jo tā tieša pārnešana radītu vairāk problēmu nekā risinājumu. Autora ieskatā, risinājums jāmeklē jau pastāvošajā normatīvajā ietvarā - jāizmanto esošo autortiesību izņēmumu piedāvātās priekšrocības, izmantojot dažas no tajā ietvertajām "atvērtajām" normām, piemēram, Bernes konvencijas un InfoSoc direktīvas "trīs soļu" testu, to pielāgojot tā, lai tas nodrošinātu elastību, tomēr ievērojot līdzsvaru starp autora un sabiedrības tiesībām. 

1 Pasick A., 15.01.2009, Iconic Obama poster based on Reuters photo. Pieejams: http://ej.uz/oa6b [skatīts 20.06.2017]; skat. arī: Stein P., 20.01.2017., The artist who created the Obama 'Hope' posters is back with new art this inauguration. Pieejams: http://ej.uz/6ec6 [skatīts 20.06.2017]. 

2 BBC News, 05.02.2009., Copyright battle over Obama image. Pieejams: http://ej.uz/ wdh6 [skatīts 20.06.2017]. 

3 Ukraiņi pārmet māksliniekam Džefam Kūnsam plaģiātu. Delfi, 26.05.2017. Pieejams: http://ej.uz/aftv [skatīts 20.06.2017]; skat. arī: Delfi, 18.05.2017, Pieejams: http://ej.uz/ s3to [skatīts 20.06.2017]. 

4 Jackson К. Is Jeff Koons "Seated Ballerina" A Copy of This Ukrainian Sculpture? 24.05.2017. Pieejams: http://ej.uz/jcy9 [skatīts 20.06.2017]. 

5 Chilvers Ian & Glaves-Smith, John eds., Dictionary of Modern and Contemporary Art, Oxford: Oxford University Press, 2009. p. 7-28. 

6 Landes W. M, & Posner R.A. The economic structure of intellectual property law. Cambridge, MA: Harvard University Press, 2003. p. 260.

7 Piemēram, no Latvijas Republikas Krimināllikuma 179. panta izriet, ka piesavināšanās ir svešas mantas prettiesiska iegūšana vai izšķērdēšana, ja to izdarījusi persona, kurai šī manta uzticēta vai kuras pārziņā tā atradusies. Līdzīgu skaidrojumu piedāvā arī "Latviešu-ang|u, ang|u-latviešu juridisko terminu vārdnīca" (Rīga: Multineo, 2009), kurā vārda "piesavināšanās" skaidrojums ir: mantas nolaupīšanas veids - kādas personas prettiesiska rīkošanās ar svešu mantu, kura viņai bijusi uzticēta noteiktam nolūkam un atradusies tās pārziņā, kā ar savu. 

8 Gersh-Nesic B. Appropriation / Appropriation Art, 03.06.2017. Pieejams: http:// ej.uz/2fpo [skatīts 20.06.2017]. 

9 Hugenholtz P. Bernt and Senftleben, Martin, Fair Use in Europe: In Search of Flexibilities. 14.11.2011. Pieejams: https://ssrn.com/abstract=1959554 [skatīts 20.06.2017], 7.1pp. 

10 Autortiesību likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2000., Nr. 148/150.

11 2009. gada 16. jūlija Eiropas Savienības Tiesas spriedums (ceturtā palāta) lietā Nr. С-5/08, EU:C:2009:465 Infopaq International, p. 56-57.

12 ASV Konstitūcijas 1. panta astotās daļas 8. punkts.

13 ASV Autortiesību likuma 107. pants. 

14 The United States Copyright Office, More Information on Fair Use. Pieejams: https:// www.copyright.gov/fair-use/more-info.html [skatīts 20.06.2017].

15 Campbell v. Acuff-Rose Music, Inc., 510 U.S. 569 (1994), 579.

16 Cariou v. Prince, 714 F.3d 694 (2d Cir. 2013).

17 Rogers v. Koons, 960 F.2d 301 (2d Cir. 1992). 

18 Autortiesību likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2000., Nr. 148/150.

19 Autortiesību likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2000., Nr. 148/150. 

20 Turpat. 

21 Turpat. 

22 2001. gada 22. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijās sabiedrībā (InfoSoc Direktīva), Preambula, 14. p. 

23 Autortiesību likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2000., Nr. 148/150.

24 Davies С Copyright and public interests. London: Sweet & Maxwell, 2001, p. 277-290. 

25 Griffiths J. The "Three-step Test" in European Copyright Law - Problems and Solutions", Queen Mary University of London, School of Law, Legal Studies Research Paper No. 31/2009., p. 2. Pieejams: http://ssrn.com/abstract=1476968 [skatīts 20.06.2017]. 

26 Francijas Augstākā tiesa, 28.02.2006., (2006) 37 LLC. 760. 

27 Patērētāji arvien biežāk kļūst par satura veidotājiem, dažkārt izmantojot ar autortiesībām aizsargātus materiālus par pamatu sava materiāla radīšanai. Skat.: COM/2009/0532 galīgā redakcija, Komisijas paziņojums - Autortiesības uz zināšanām balstītā ekonomikā. Pieejams: http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52009DC0532, 3.5. p. [skatīts 20.06.2017]. 

28 Hugenholtz P. Bernt and Senftleben, Martin, Fair Use in Europe: In Search of Flexibilitie,14.11.20H., p. 4. Pieejams: https://ssrn.com/abstractH959554 [skatīts 20.06.2017]. 

29 Hugenholtz P. Bernt and Senftleben, Martin, Fair Use in Europe: In Search of Flexibilities, 14.11.2011., p. 10. Pieejams: https://ssrn.com/abstractH959554 [skatīts 20.06.2017]. 

30 Dior v. Evora, Nīderlandes Augstākā tiesa (Hoge Raad) 20.10.1995. [1996] Nederlandse Jurisprudence 682. 

31 Paul Edward Geller. A German Approach to Fair Use, Journal of the Copyright Society of the USA - Vol. 57 (2010), p. 559. Pieejams: http://www.criticalcopyright. com/Geller-German_FairUse_TRIPs.pdf [skatīts 20.06.2017].

32 Id. 560. p. 

33 Blanch v. Koons, 467 F.3d 244 (2d Cir. 2006).

34 Blanch v. Koons, 467 F.3d 244 (2d Cir. 2006). 

35 Amah-Rose Abrams. Jeff Koons and Centre Pompidou Lose Copyright Infringement Case. Pieejams: https://news.artnet.com/art-world/jeff-koons-pompidou-lose-copyright-infringement-case-887324 [skatīts 20.06.2017].

36 Authors guild v. Google, 13-4829-cv (2d Cir. Oct. 16, 2015). 


Aizvērt






Ielādēt vairāk