Jaunumi

 









Kapitāls: Intervija ar Jāni Zelmeni

07.02.2018

Kapitāls: Intervija ar Jāni Zelmeni


Kādi Latvijā ir mantošanas likumu plusi un mīnusi un kāda ir vietējā biznesa veterānu testamentu prakse- par to stāsta zvērinātu advokātu biroja BDO Law partneris Jānis Zelmenis žurnālā Kapitāls.


Lasīt vairāk

Cik bieži jūsu klienti uzņēmēji nopietni iedomājas par mantojuma jautājumiem, to vidū par faktu, kā īpašumā pēc viņu nāves pāries viņu manta un bizness? 

Šādas epizodes ir samērā retas, un visbiežāk tās ir saistītas ar testamentu un laulību līgumu. Šīs lietas apspriežot ar juristu, cilvēki parasti jūtas kaut kā neveikli. 

Kur radusies šī neveiklības izjūta? 

Pirmkārt, tā tomēr ir intīma nodarbe - pārrunāt, kuram no potenciālajiem mantiniekiem novēlēt vairāk, kuram mazāk un kuram vispār neko neatstāt. 

Otrkārt, bagātība Latvijā bieži vien ir 90. gadu privatizācijas rezultāts. Tie vairs nav jauni cilvēki, bieži vien viņiem ir jau pāri 60, reizēm arī 70. Tas ir vecums, kad cilvēks, gadās, patiešām laiku pa laikam grimst pārdomās par to, ka viņš nav nemirstīgs, ka pēc viņa kaut kas paliks. Lai nu kā, šo pirmā viļņa biznesmeņu vidū nereti var novērot dominējošā tēva (vai mātes) sindromu, toties viņu bērni mēdz būt bikli, uz savu vecāku fona nenobrieduši. Šāds postprivatizācijas miljonārs bieži vien pats cenšas kontrolēt visu līdz pēdējam sīkumam un apjūk, kad ir jāatbild uz jautājumu, kas īsti notiks pēc viņa. 

No prakses. Pavisam smaga ir tāda situācija, kad pats biznesa īpašnieks ir smagi slims, viņa dēls - jau miris, bet mazdēls ir narkomāns. Tas ir strupceļš, no kura cilvēks neredz izeju. Vai ari cits piemērs, maigāks: bērnus vienkārši neinteresē bizness, viņiem ir citas aizraušanās. Viņiem vienmēr ir bijis tētis, pie kura var atnākt un palūgt naudu. 

Mūsu sabiedrība būtībā pirmo reizi piedzīvo šo problēmu: kā pirmajai miljonāru paaudzei savu bagātību nodot otrajai? Ievērojot faktu, ka mūsu nesenajā vēsturē ir bijuši pasaules kari, represijas, okupācijas, līdz šim lielākoties nav bijis nekā patiešām vērtīga, ko atstāt mantiniekiem. Mūsu kapitālismam nav pat 30 gadu. 

Ir skaidrs, ka mazdēlam narkomānam savu bagātību atstāt nedrīkst. Bet ko šādā situācijā lai dara? 

Smags gadījums - atbilstīgi Latvijas likumiem pat tāds mazdēls ir likumīgs mantinieks. Praktiski vienīgā izeja ir atstāt testamentu kādas ārvalsts jurisdikcijā. 

Kāda ir atšķirība? 

Pastāv divas tiesību sistēmas. Anglosakšu sistēmā mantojumu ir iespējams novēlēt pilnīgi jebkurai personai vai, ja vēlas, pilnīgi visus ģimenes locekļus atstāt bez mantojuma. Kontinentālajā tiesību sistēmā - tieši pretēji - spēcīgi aizsargātas tiek neatraidāmo mantinieku intereses. Tā ir ari Latvijā: neatraidāmie mantinieki vienmēr zina - pat ja viņi vispār nebūs pieminēti testamentā, tik un tā atbilstīgi likumam viņi saņems pusi no daļas, kas viņiem pienāktos, ja testamenta nebūtu. 

Gadījumā ar mazdēlu narkomānu iespējamā izeja ir aktīvu pārcelšana ārvalsts jurisdikcijā, turpat izveidojot trasta uzņēmumu, kas šos aktīvus pārvaldīs. Pēc tam testamentā var ierakstīt noteikumu: ja mazdēls līdz 30 gadu vecumam varēs uzrādīt ārsta zīmi, izziņu par darbavietu, nodokļu deklarāciju, kā arī ja viņam būs sava ģimene un bērni, tikai tad viņš no trasta varēs saņemt 100 % mantojuma, turpretim līdz brīdim, kamēr nebūs mainījis savu dzīvesveidu, varēs saņemt maksimāli 20 tūkstošus gadā. 

Šādi ieraksti testamentā ir tipisks variants tam, ko amerikāņi dēvē par pārvaldīšanu no zārka, - kad nelaiķis izvirza savus stingrus noteikumus. Līdzīga situācija ir ar Valērija Maligina testamentu, kurā ir ierakstīts, ka meitām piecus gadus pēc mantojuma saņemšanas nav tiesību atsavināt savas Olainfarm akcijas. Anglosakšu sistēma kaut ko tādu ļauj darīt daudz detalizētāk, tādējādi drošāk sasniedzot izvirzīto mērķi nepalaist mantojumu vējā. Patiesībā tās ir ļoti izplatītas miljonāru bailes - atstāt aktīvus cilvēkiem, kuri tos ātri izputinās. 

Vai šādi trasta uzņēmumi visbiežāk tiek dibināti Britu salās? 

Vai nu Britu salas, Gērnsija, Džērsija, Mena, vai arī Kipra, Malta - tas, runājot par Eiropu. Vai - Amerika, Kanāda. 

Tādā gadījumā miljonāram vēl dzīves laikā savi biznesa aktīvi ir jāpārreģistrē ārvalstu trasta uzņēmumā? 

Jā, un vislabāk tajā pašā jurisdikcijā reģistrēt arī testamentu, piemēram, trasts un testaments - viss Maltā. Tad, pēc uzņēmēja nāves, viņa mantinieki dosies uz Maltas tiesu un tur sāks mantojuma pieņemšanas procedūru. Un tur jau testamentā būs ierakstīti visi ārvalstu aktīvi, ieskaitot biznesu Latvijā, bankas rēķinus Šveicē un māju Spānijā. Bez šaubām, tas nav jautājums par to, kā mantot dzīvokli Pļavniekos. 

Kādas ir šāda trasta ikgadējās izmaksas? 

20-40 tūkstošu robežās. 

Ja V. Maligins savus aktīvus būtu noformējis šādā Maltas trastā un turpat atstājis arī testamentu, kurā nebūtu ierakstījis dzīvesbiedri, vai tad viņa varētu to apstrīdēt Latvijas tiesā, pieprasot savu daļu atbilstīgi Latvijas likumiem?

Teorētiski testamentu var apstrīdēt drīzāk tāpēc, ka tas ir sastādīts, izdarot spiedienu uz mantojuma atstājēju, tātad viņa gribas izpausme nav bijusi brīva. Ir bijuši arī gadījumi, kad atraitnei vai mīļākajai u. c. ģimenes locekļiem rokās ir divi dažādi testamenti, un tad puses bieži vien tiesājas par to, kurš no tiem ir īstais. 

Tomēr arī anglosakšu tiesību sistēmā nedrīkst, piemēram, sievai atņemt mājokli, iedzīvi un eksistences līdzekļus. Cita lieta - multimiljonāru vai pat miljardieru gadījumā šī mantojuma daļa ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar visu īpašumu. 

V. Maligins testamentā ir norādījis, ka bērniem piecus gadus nav tiesību mantojumu atsavināt. Vai saskaņā ar Latvijas likumiem tas ir maksimālais termiņš? 

Domāju, ka juridiski tā drīzāk ir nelaiķa vēlme, viņa pēdējā griba. 

Tātad juridisku ierobežojumu pārdošanai nav? 

Un kā tad ir iespējams to ierobežot? Sevišķi - zinot, ka Olainfarm ir publisks, biržā kotēts uzņēmums, tā akcijas ierakstītas elektroniskajā reģistrā, atrodas bankas vērtspapīru kontā... Pēc mantojuma saņemšanas tehniski ir iespējams tās brīvi pirkt un pārdot. Un, ja uzņēmums tiktu kotēts, teiksim, Maskavas biržā, vai tad Latvijas notārs brauktu uz turieni kontrolēt, kas notiek ar tā daļām? 

Bet vai tad, ja tas nebūtu biržas uzņēmums, bet gan parasta sabiedrība ar ierobežotu atbildību, uzņēmējs Latvijas likumu ietvaros varētu panākt, lai mantinieki šo biznesu tiešām kādu laiku nevarētu pārdot? 

Baidos, ka ari ar to būtu problēmas. Kurš to nodrošinās - prokurors, notārs? Šādu pārdošanu varētu apstrīdēt ieinteresētās personas; bet kas tās ir? Neredzu tādus kandidātus. Domāju, ka tā vienkārši ir nelaiķa griba, kurai likumos nav reāli izstrādāta nodrošināšanas mehānisma. 

Kādas konkrētas idejas ir ierosinājuši tie nedaudzie jūsu klienti, kuri ir centušies detalizēti izstrādāt mantošanas kārtību viņu nāves gadījumā? 

Sākumā - par tiem, kas par to īpaši nedomā. Pirmkārt, mēdz būt cilvēki, kas saprot: visu mantos sieva un bērni, bet viņi ir saprātīgi cilvēki, un blakus būs arī labi konsultanti. Turklāt tādi veci, cienījami cilvēki jeb aksakali savu biznesu bieži vien pārdod vēl dzīves laikā un ģimenei mantojumā atstāj naudu. Problēmas rodas, kad mantojums ir nevis nauda, bet gan dzīvs uzņēmums, kurā principiāli vadības lēmumi ir jāpieņem katru nedēļu vai mēnesi, taču neatkarīgas valdes un padomes nav. 

Par ko vēl aksakalam vajadzētu padomāt mantojuma kontekstā? 

Pirmkārt, vajadzētu pašam ļoti vēsu prātu iztirzāt jautājumu, cik spējīgi turpināt viņa biznesu ir potenciālie mantinieki. Sevišķi, ja šis bizness ir sarežģīts, tiek nodarbināts tūkstošiem cilvēku, tajā ir iesaistīti piegādātāji, menedžments. Tālāk varētu rasties sapratne, ka viens tāds spējīgs ģimenē ir, bet pārējie nepavilks. Tad jau nāksies izlemt, vai to darīt, taisot testamentu Latvijā... 

Lai gan Latvijas likumi neļauj pilnīgi izslēgt no mantošanas neatraidāmos mantiniekus, arī lielā ģimenē - ar dzīvesbiedru, trim bērniem - tomēr ļauj izvēlēties vienu, kam piederēs biznesa kontrolpakete. 

Jā, tā tas ir. Vai arī ir otra iespēja -ārvalstu jurisdikcija, kuras ietvaros lēmumi var būt vēl apņēmīgāki. Un tas ir jautājums par to, vai cilvēks vēl dzīves laikā vēlas pieņemt šos skarbos lēmumus par to, kurš mantojumā saņems lielu rūpnīcu, bet kurš - tikai māju. Kompromisa variants ir biznesu pārdot vēl dzīves laikā un visiem mantiniekiem atstāt naudu ārvalstu trastā, nostiprinot tās saņemšanas noteikumus, lai visa nauda netiktu notērēta jau pirmajā gadā. 

Pagaidām mēs biežāk redzam, ka bērni, vecākiem vēl dzīviem esot, kļūst par oficiālajiem liela biznesa īpašniekiem. Teiksim, kaut vai Lemberga vai Šlesera bērni. 

Ir dažāda pieredze un dažādi bērni. Tomēr šobrīd neatminos spilgtus piemērus, kad Latvijā nelaiķa dzīvesbiedrs vai bērni būtu veiksmīgi pārņēmuši lielu biznesu, to tālāk attīstot arī otrajā paaudzē. Neko tādu neatminos. Tāpēc, ja biznesu grib nodot tālāk, tad labāk to darīt dzīves laikā, kamēr pats vēl spēj bērniem kaut ko iemācīt, kaut ko pateikt priekšā. Taču mūsu dominējošie vecāki ir paraduši dominēt līdz pēdējam. 

Tātad, kā mēdz teikt Rietumu miljonāri, galvenais ir mantiniekiem nodrošināt labāko izglītību un audzināšanu? 
Jā. Un vēl vajadzētu skaidri apzināties, ka visi mēs esam mirstīgi un ne mūžīgi pa šo zemi staigāsim. 

 

Jāņa Zelmeņa intervija pdf


Aizvērt



Dienas Bizness: Radīt ilgtspējīgas darba vietas

06.02.2018

Dienas Bizness: Radīt ilgtspējīgas darba vietas


Laikrakstā Dienas bizness ir publicēts raksts "Radīt ilgtspējīgas darba vietas", kas tapis pēc laikraksta redkolēģijas pirmās šī gada sapulces, apkopojot biedru komentārus, tai skaitā BDO Law advokāta Gvido Zemrībo teikto par absurdu tiesu sistēmā.


Lasīt vairāk

DB redkolēģija sapulcējās uz šā gada pirmo sanāksmi. Tika apspriestas gan dažādu nozaru prognozes šim un tuvākajiem gadiem, gan daudzās nozarēs sasāpējušais darbaspēka jautājums. Domas dalījās, kā darbaspēka problēmu vislabāk risināt, un redkolēģijas biedri minēja gan kontrolētu darbaspēka ievešanu, gan robo-tizāciju, īpaši tomēr izceļot tādu apstākļu radīšanu, kas ļautu cilvēkiem palikt un strādāt Latvijā, jo īpaši tiem, kas ir ieguvuši labu izglītību.

Redkolēģijas biedri bija samērā skeptiski attiecībā uz to, ka darba tirgu ir iespējams «stutēt» ar mākslīgiem pasākumiem, piemēram, ar īpašu, labāk atalgotu darbavietu radīšanu reemigrantiem. Tāpat tika apspriestas starptautiskās aktualitātes - no Davosas forumā izceltajai ekoloģijai, kiberdrošībai un protekcionismam līdz jaunieviešamajai personas datu aizsardzības regulai. Karstas diskusijas izsauca temats par dalīšanās ekonomiku un tās nākotnes potenciālu. Izskanot arī kritikai, vairums tomēr tiecās uzskatīt, ka šis jaunās ekonomikas veids, mainoties spēles noteikumiem, iekaros paliekošu vietu un turpinās nostiprināties, mainot līdzšinējās paradigmas.

Banku sektorā šogad ir daudz jauninājumu, stājušies spēkā vairāki jauni regulējumi. Kopumā bankām šis būs stabilitātes, nevis straujas izaugsmes gads - jau 2017. gads parādīja, ka banku sektora pelnītspēja samazinās. Šogad šī tendence, visticamāk, saglabāsies. Labā ziņa bankām ir tā, ka ekonomika jūtas komfortabli, sliktā -ka pieaug regulatorais slogs. Piemēram, personas datu aizsardzības regulas ieviešana ir ļoti smags projekts jebkurai bankai. Regulācija atņem ļoti daudz resursu, un nereti to ieguldījums nav samērojams ar sabiedrisko labumu, kas no šī regulējuma ieviešanas rodas. 

Gvido Zemrībo, BDO Law vecākais jurists, padomnieks: 

"Nesenas aptaujas dati liecina, ka tiesām uzticas tikai 39% Latvijas iedzīvotāju. Tas ir ļoti slikts simptoms. Vairāk uzticas prokuratūrai un policijai, nekā tiesai. Tam ir savi cēloņi - gan maksātnespējas lietu skandāli, gan arī tas, ka civilprocesa un administratīvā procesa ietvaros daudz kas tagad ir pielāgots tieši tiesnešu ērtībai. Piemēram, nevajag vairs pasludināt spriedumu, to nolasot, bet spriedumu var saņemt kancelejā. Tāpat samazinās arī atklāto tiesas sēžu skaits. Atsevišķai lietu kategorijai tiek pieļauts, ka tās izskata rakstveida procesā, nerīkojot tiesas sēdes. Tas ir absolūts absurds, jo tiesas kvintesence ir tiesas sēdes, kurās var uzklausīt abas puses. Loģiski, ka tauta ir neapmierināta un ar neuzticību raugās uz tiesām, jo tiesa jau pat neuzklausa un vīzdegunīgi ar cilvēkiem negrib runāt. Tā ir ļoti nopietna problēma."

Viss raksts šeit: pdf


Aizvērt



Diena: Atņem to, par ko tēvs atdeva dzīvību

06.02.2018

Diena: Atņem to, par ko tēvs atdeva dzīvību


Zvērinātu advokātu biroja partnere un Slapiņu ģimenes aizstāvošā advokāte Vita Liberte, sniedz komentārus laikrakstam Diena par Andra Slapiņa bērnu pilsonību, kas pašlaik ir vienīgais, kas ļauj saglabāt saikni ar tēvu un valsti, kuras dēļ tēvs zaudēja savu dzīvību, cīnoties par tās neatkarību. 


Lasīt vairāk

Nesen, barikāžu atceres dienās, valsts augstākās amatpersonas lika ziedus šo traģisko dienu upuru atceres vietās, pieminot arī 1991. gada 20. janvārī nogalināto kinooperatoru Andri Slapiņu. 

Svinīgajos kadros pavīd arī ministri, kuri, kā izrādās, pirms diviem gadiem klusībā noraidījuši A. Slapiņa bērnu Annas (32) un Andra (26) lūgumu ļaut viņiem saglabāt Latvijas pilsonību. Pēc šī valdības atteikuma Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) 2017. gada 17. janvārī, arī barikāžu atceres laikā, nolēmusi Annai un Andrim Slapiņiem Latvijas pilsonību atņemt. Lēmumu Slapiņi pārsūdzējuši, un ceturtdien, 8. februārī, gaidāma Administratīvās rajona tiesas sēde. 

«Andra Slapiņa bērni sevi uzskata par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri savu pilsonību ir ieguvuši likumīgā ceļā, un uzskata, ka piešķirtās tiesības uz Latvijas pilsonību nevar tikt atņemtas, ierobežotas vai izteikti lūgumi atteikties no pilsonības, kas pašlaik ir vienīgais, kas ļauj saglabāt saikni ar tēvu un valsti, kuras dēļ tēvs zaudēja savu dzīvību, cīnoties par tās neatkarību,» uzsver zvērināta advokāte Vita Liberte, kuras birojs BDO Law aizstāv Slapiņu intereses. 

Ne valsts interesēs 

Latvijas pilsonību Slapiņi ieguva ar dzimšanas brīdi kā sava tēva tiešie pēcnācēji. Annai tēva nāves brīdī bija gandrīz pieci gadi, bet mazais Andris tēvu nekad nav saticis, viņš piedzima septembrī – astoņus mēnešus pēc barikāžu laika traģēdijas. 

Tomēr 1994. gadā A. Slapiņa atraitne Natālija Djušena ar abiem bērniem pārcēlās uz Maskavu tuvāk saviem radiem. Tur Anna un Andris kā savas mātes pēcnācēji ieguva otru pilsonību – Krievijas. Savulaik Natālija intervijā izteikusies, ka braukusi uz Krieviju ar pārliecību, ka arī tā mainīsies. 

Latvijas Pilsonības likums dubultpilsoņiem kopš bērnības, kuriem otrā ir Krievijas pilsonība, neparedz iespēju saglabāt abas pilsonības. 

Līdz ar to formāli Annai un Andrim Slapiņiem, sasniedzot 25 gadu vecumu, būtu jāizvēlas, kuru no abām pilsonībām saglabāt. 2014. gada 19. jūnija PMLP vēstulē Slapiņus instruē, kā pareizi izpildāma atteikšanās no Latvijas pilsonības. Juridiski paradoksāli, bet piecas dienas vēlāk Slapiņiem bez problēmām tiek izsniegtas jaunā parauga Latvijas Republikas pases, un šajā procesā PMLP nav minējusi nevienu iemeslu, kas varētu būt par pamatu, lai tās nevarētu saņemt. Pilsonības likums Slapiņu gadījumā ļautu saglabāt gan Latvijas, gan Krievijas pilsonību, ja Ministru kabinets būtu devis tādu atļauju «atbilstoši svarīgām valsts interesēm». Tomēr valdība tādas nav saskatījusi, dodot PMLP zaļo gaismu pilsonības atņemšanai. 

Latvijas patrioti 

Sarakstē ar Dienu Anna Slapiņa vairākkārt ļauj saprast, ka nevēlas ekspluatēt sabiedrībā saglabājušos sentimentu pret Andra Slapiņa bērniem kā «neparastiem» latviešiem, uzsvērdama: dubultpilsonības saglabāšanas problēma neskar tikai viņu ģimeni. Tomēr Annas un Andra Slapiņu likteņi neizbēgami nes vēsturisku slodzi, jo tos ietekmējis traģiskākais brīdis Latvijas neatkarības atgūšanas gaitā. Viņu tēvu, režisora Jura Podnieka grupas kinooperatoru Andri Slapiņu, pie Bastejkalna nošāva, kad viņš 1991. gada 20. janvāra vēlā vakarā steidzās filmēt apšaudi pie toreizējās Iekšlietu ministrijas (IeM) ēkas. A. Slapiņa nāvi latvieši tajās dienās uztvēra kā personisku zaudējumu kopējā cīņā par neatkarību. 2010. gada novembrī par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā A. Slapiņu jau pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni, un to no prezidenta Valda Zatlera rokām saņēma viņa dēls Andris. 

To visu zinot, ir emocionāli smagi lasīt Annas un Andra Slapiņu vēstuli premjerei Laimdotai Straujumai (Vienotība), kurā viņi lūdz atļauju neatteikties no Latvijas pilsonības. «Ņemot vērā mūsu tēva nopelnus Latvijas labā, kā arī to, ka Krievijas pilsonības zaudēšanas gadījumā mūsu darba tiesības Krievijā būs būtiski ierobežotas un mums faktiski būs liegta iespēja te strādāt, mēs lūdzam Ministru kabinetu atļaut mums saglabāt Latvijas pilsonību, no kuras mēs negribam atteikties kā sava tēva bērni un kā Latvijas patrioti,» 2014. gada decembrī valdības vadītājai raksta jaunieši. 

Atsaka bez diskusijām 

Šis lūgums palika nesaklausīts, un gadu vēlāk valdība konfidenciāli pieņēma politisku lēmumu atteikt Slapiņiem saglabāt Latvijas pilsonību. Tas nepieļauj iespēju notikušo vērtēt tikai kā ierēdņu birokrātisku attieksmi. 2015. gada 3. novembrī premjeres L. Straujumas valdība atbalstīja iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (Vienotība) virzīto rīkojuma projektu Par atteikumu atļaut saglabāt Latvijas pilsonību. 

Jautājumam bijis ierobežotas pieejamības statuss, jo tas skar konkrētas personas, bet pēc būtības tas nav ticis apspriests pat valdības sēdes slēgtajā daļā. Kā lēmumprojekts, pret kuru saskaņošanas procesā neviens nav iebildis, tas automātiski bez debatēm pieņemts kopējā lēmumu paketē, lai gan visiem ministriem ir iespēja iepazīties ar dienaskārtības jautājumiem un rosināt diskusiju. No valdības sēdes publiski pieejamā protokola redzams, ka todien sēdē piedalījās un konkrēto lēmumu atbalstīja pa pieciem valdības locekļiem no Vienotības un Zaļo un Zemnieku (ZZS) savienības, kā arī divi Nacionālās apvienības ministri. Deviņi no viņiem ir ministri arī šobrīd Māra Kučinska (ZZS) valdībā. 

Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā, ko jau pēc nāves 2010. gada novembrī piešķīra Andrim Slapiņam, klātesot kinooperatora atraitnei Natālijai Djušenai, no toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera rokām glabāšanā saņēma viņa dēls Andris. 


Aizvērt



BDO Law apmāca SIA “A Medical” darbiniekus konkurences tiesību jautājumos

05.02.2018

BDO Law juristi sniedza apmācības kursu SIA “A Medical” darbiniekiem par aktuālajiem konkurences tiesību jautājumiem. Šāda veida apmācības ļauj uzņēmumam drošāk funkcionēt un efektīvāk konkurēt savā biznesa vidē.

 


Lasīt vairāk

SIA “A Medical” ir multifunkcionāls uzņēmums, kas darbojas medicīnas preču, iekārtu, industriālo un drošības risinājumu tirdzniecību, uzstādīšanu un apkalpošanu, kā arī ar medicīnas iestāžu un nodaļu projektēšanu un renovāciju.


Aizvērt



BDO Law konsultē HUNLAND BALTICS darba tiesību jautājumos un īpašumtiesību pārkāpumu jomā

05.02.2018

Zvērinātu advokātu biroja BDO Law juristi konsultēja klientu- HUNLAND BALTICS, kas ir starptautiskā tīkla Hunland pārstāvis- viens no lielākajiem lopu un gaļas vairumtirgotājiem, importētājiem/eksportētājiem pasaulē, darba tiesību jautājumos, kā arī saistībā ar īpašumtiesību pārkāpumiem no trešo personu puses, ko veiksmīgi atrisināja.

 


Lasīt vairāk

Konsultāciju ietvaros, BDO Law vecākais jurists Kaspars Freimanis izstrādāja Klientam vajadzībām un interesēm (tailor-made) atbilstošu darba tiesisko attiecību modeli starp Hunland un tās pārstāvjiem, kas tika ieviests dzīvē. Savukārt BDO Law vecākais jurists Artūrs Surmovičš palīdzēja novērst Hunland Baltic īpašuma prettiesisku aizskaršanu un apdraudējumu no iepriekšējā nekustamā īpašnieka puses. Sakarā ar to, ka tiesību aizskārums bija pēkšņs, steidzami bija jāreaģē ar īpaši pārdomātu rīcību no advokātu biroja BDO Law juristu puses.


Aizvērt






Ielādēt vairāk