Jaunumi

 









Grozījumi Komerclikumā un Darba likumā

11.08.2017

2017. gada 15. jūnijā tika pieņemti jauni grozījumi Komerclikumā. Lielākā daļa no šiem grozījumiem ir stājusies spēkā 2017. gada 13. jūlijā, bet atsevišķi grozījumi spēkā stāsies vēlāk.


Lasīt vairāk

Visu publikāciju lasīt šeit: Grozījumi Komerclikumā un Darba likumā


Aizvērt



iFinanses: Neapliekamais minimums mikrouzņēmuma darbiniekiem

02.08.2017

Kā izriet no likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktā, mikrouzņēmumu darbinieku ienākumiem nav piemērojams neapliekamais minimums. Bet kā ir situācijā, kad persona mikrouzņēmumā faktiski neko nenopelna, bet paralēli gūst ienākumus citā darbavietā? 


Lasīt vairāk

KO IETVER MIKROUZŅĒMUMU NODOKLIS? 

Mikrouzņēmumu nodokļa likuma (MUN likums) 1.panta 4.punktā noteikts, ka mikrouzņēmumu nodoklis (MUN) ietver valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu par mikrouzņēmumā darbiniekiem, uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN), ja mikrouzņēmums atbilst UIN maksātāja pazīmēm, kā arī mikrouzņēmumā īpašnieka IIN par mikrouzņēmumā saimnieciskās darbības ieņēmumu daļu. 

Atbilstoši MUN likuma 6.panta 1 .daļai MUN likme ir 15%. Tajā jau ir ietverti MUN likuma 1 .panta 4punktā noteiktie maksājumi. 

Lai salīdzinātu, aplūkojams likums "Par uzņēmumu ienākuma nodokli", kurā noteiktā nodokļa likme ir 15%, likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" (likums par IIN) paredzētā likme ir 23%, savukārt likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" (likums par VSA) noteikts, ka VSAOI likme ir 34,09% mikrouzņēmumu darbiniekiem visas šīs maksājumu likmes ir apkopotas vienotā likmē 15% apmērā. 

Likuma par IIN 12.panta 7.daļā noteikts, ka maksātājam tajā taksācijas gada periodā, kurā tas ir bijis mikrouzņēmumā - MUN maksātāja - darbinieks, nepiemēro minimālo mēneša neapliekamo minimumu. Likumā noteiktais skaidrojams ar mikrouzņēmumu darbiniekiem piemērojamo nodokļu likmi, kas ir zemāka, salīdzinot ar piemērojamo likmi citviet nodarbinātām personām. 

LIETAS BŪTĪBA 

Konkrētajā lietā persona vērsās tiesā, lūdzot Valsts ieņēmumu dienestam (VID) atmaksāt 25% no ārstniecībai un izglītībai iztērētās summas, kā arī atmaksāt pārrēķināto gada neapliekamo minimumu. VID konstatēja, ka, tā kā personai kopš 24.02.2011. ir mikrouzņēmumā darbinieka statuss, tad, pamatojoties uz likuma par IIN 12.panta 7.daļu, par attiecīgo laika periodu neapliekamais minimums nav piemērojams. 

TIESAS SPRIEDUMA ANALĪZE 

09.03.2017. pieņemts Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) spriedums lietā Nr.SKA-200/2017. Spriedumā norādīts: lai mikrouzņēmumā darbinieku likuma par VSA izpratnē uzskatītu par darba ņēmēju, ir nozīme tieši mikrouzņēmumā darbinieka statusa iegūšanai neatkarīgi no ienākumu esamības mikrouzņēmumā vai MUN samaksas. Proti, tiesa noteica: pat ja persona ir norādīta kā mikrouzņēmumā darbinieks, nesaņemot algu vai saņemot to niecīgā apmērā, konkrētajai personai nav tiesību uz neapliekamo minimumu, jo ir iegūts mikrouzņēmumā darbinieka statuss. Tātad, ja persona strādā 2 vai vairāk darbavietās, no kurām viena ir mikrouzņēmums, neapliekamais minimums netiek piemērots nevienā no šīm vietām. 

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr.l "Noteikumi par neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma apmēru iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanai" 2.2.apakšpunktam mēneša neapliekamais minimums 2017.gadā ir 60 EUR. Neapliekamais minimums ir summa, no kuras netiek aprēķināti nodokļi, taču, kā jau minēts, tā nav piemērojama mikrouzņēmumu darbiniekiem. Kā norādīts iepriekš, MUN likme ietver vairākus maksājumus, tai skaitā kompensē IIN, kas attiecināms uz mikrouzņēmumā nodarbinātām personām. Darbiniekiem, kas vienlaikus nodarbināti gan mikrouzņēmumā, gan "parastā" darbavietā, "parastajā" darbavietā vairs netiek piemērots ne neapliekamais minimums (līdz ar to papildus jāmaksā 23% no 60 EUR līdz 13,80 EUR mēnesī), ne atvieglojumi par apgādājamiem. 

Spriedumā izteikto atziņu iespējams pamatot ar nodokļu atvieglojumiem, ko saņem mikrouzņēmumu darbinieki, nosakot, ka šo darbinieku nodokļu likme ir 15%, kuros ir ietvertas vairākas maksājumu likmes, kuras, atsevišķi rēķinot, pārsniegtu 15% likmi. 

Kā papildu arguments, ar ko pamatot spriedumā iekļauto atziņu, jāmin nodokļu iemaksu veikšana ar mērķi veidot sociālās garantijas. Proti, mikrouzņēmumu darbiniekiem jau ir piemērojama zemāka nodokļu likme, salīdzinot ar personām, kas strādā citur. Līdz ar to arī mikrouzņēmumu darbinieku sociālās garantijas, kas veidojas no personas veiktajiem nodokļu maksājumiem, ir zemākas. Lai sociālās garantijas tuvinātos vismaz minimālajam apmēram, mikrouzņēmumu darbiniekiem netiek piemērots neapliekamais minimums, jo pretējā gadījumā jau tā mazie nodokļu maksājumi būtu vēl mazāki. 

Nav nozīmes, vai mikrouzņēmumā darbinieks, strādājot mikrouzņēmumā, gūst ienākumus. To spriedumā lietā Nr.SKA-200/2017 nosaka arī AT, norādot, ka "tieši mikrouzņēmumā darbinieka statuss noteic to, kāds nodokļu režīms ir attiecināms uz nodokļa maksātāju, tostarp, vai uz nodokļa maksātāju ir attiecināms gada neapliekamais minimums". 

Kā norādīts spriedumā, viens no instrumentiem, ar ko tiek nodrošināta pareiza neapliekamā minimuma piemērošana, ir algas nodokļu grāmatiņa, kas atbilstoši likuma par IIN 6.pantam katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tikai 1. Likuma par IIN 6.panta l.daļā noteikts, ka "grāmatiņa iesniedzama vienā ienākuma gūšanas vietā pēc maksātāja izvēles. Mikrouzņēmumā darbiniekam nav tiesību iesniegt grāmatiņu ienākuma gūšanas vietā.". No minētā secināms, ka mikrouzņēmumā darbiniekam neatkarīgi no tā, vai viņš paralēli strādā kaut kur citur, nav tiesību iesniegt nodokļu grāmatiņu papildu nodarbinātības vietā, ja viņš ir nodarbināts mikrouzņēmumā. Tieši algas nodokļu grāmatiņa nodrošina neapliekamā minimuma piemērošanu ienākumu gūšanas vietā, novēršot situācijas, kad neapliekamais minimums varētu tikt piemērots 2 reizes, kā norādīts arī iepriekš minētajā spriedumā. Saprotams, ka likumdevējs šo normu ieviesis ar mērķi nepieļaut situāciju, ka darbiniekiem ar attiecīgo statusu tiktu piemērots neapliekamais minimums, ņemot vērā šīm personām piemērojamo atviegloto nodokļu likmes apmēru. 

AT spriedumā lietā Nr.SKA-200/2017 ir uzsvērusi: "Ja likumdevējs kritēriju par darbinieka gūtajiem ienākumiem mikrouzņēmumā būtu vēlējies izvirzīt kā priekšnoteikumu neapliekamā minimuma nepiemērošanai, tad tam būtu jāizriet no konkrētās tiesību normas, tā kā tas ir pietiekami specifisks kritērijs, kas nav automātiski izsecināms no mikrouzņēmumā darbinieka statusa." Tā kā šāds priekšnoteikums likumā nav ietverts, viedoklis, ka neapliekamā minimuma nepiemērošana mikrouzņēmumā darbiniekiem atkarīga vēl no kādiem papildu kritērijiem, izņemot mikrouzņēmuma darbinieka statusu, nav pamatots. 


Aizvērt



Jurista Vārds: Piesavināšanās jēdziens mākslas tiesībās

01.08.2017

Saskaņā ar autortiesību pamatprincipiem bez autora atļaujas viņa darbu nedrīkst izmantot, tomēr mūsdienu mākslas tendences uzskatāmi demonstrē, ka populāri mākslinieki netraucēti pārkāpj autortiesības regulējošo normatīvo aktu nospraustās robežas un ka sabiedrība un autori, kuru autortiesības potenciāli tiek pārkāptas, šādu rīcību pieņem. Vairāki piemēri, kas ik dienu tiek radīti modernajā vizuālās mākslas pasaulē, autora ieskatā, ilustrē mūsdienu mākslas kustību un, iespējams, mūsdienu mākslas videi pārāk neelastīgu autortiesību pamatprincipu disonansi. Šī raksta mērķis ir sniegt vispārīgu ieskatu modernās vizuālās mākslas tendencēs autortiesību regulējošo normatīvo aktu kontekstā ar īpašu uzsvaru uz piesavināšanās jēdzienu mākslā un tā vietu normatīvajos aktos. 


Lasīt vairāk

KAS IR PIESAVINĀŠANĀS MĀKSLA? 

"Es gribēju kļūt par izcilu gleznotāju. Kā gan lai to labāk izdara, ja ne kopējot izcilu gleznotāju darbus?" 

Tā esot teicis Ričards Petibons (Richard Pettibone) - viens no piesavināšanās mākslas pionieriem, kas savu karjeru uzsāka 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņa pirmais darbs bija Endija Vorhola {Andy Warhol) slaveno "Campbell" zupas bundžiņu miniatūras replikas. Jaunāks piemērs ir Šeparda Feirija (Sheppard Fairey) radītais bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas "HOPE" plakāts, kas ieguva ikonisku statusu 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanu laikā.1 Š. Feirijs bija izmantojis "Associated Press" fotogrāfa Mānija Garsijas (Mannie Garcia) 2006. gadā uzņemto B. Obamas fotogrāfiju bez fotogrāfijas autora atļaujas.2 Savukārt kāds pavisam nesens un arī Latvijas plašsaziņas medijos atspoguļots3 piesavināšanās mākslas paraugs ir pasaulslavenā mākslinieka Džefa Kūnsa (Jeff Koons) 14 metrus augstā piepūšamā skulptūra "Seated Ballerina" ("Sēdošā balerīna"), kas 2017. gada maijā tika uzstādīta virs Herkulesa statujas Rokfellera centrā. Kūnsa piepūšamā skulptūra raisīja nepārprotamas asociācijas ar "Balerīnu Ļenočku" -porcelāna statueti, kuras autore ir 1993. gadā mirusī Ukrainas skulptore Oksana Žnikrupa.4 

Piesavināšanās māksla jeb appropriation art ir jēdziens, ar ko mākslas tiesību kontekstā apzīmē "iepriekš radīta objekta vai attēla izmantošanu, to tikai nedaudz pārveidojot".5 Piesavināšanās mākslas darbos mākslinieka tehniskās prasmes nereti ir otršķirīgas attiecībā pret prasmi ievietot jau iepriekš radītu mākslas darbu tādā vidē vai kontekstā, kas tam piešķir jaunu nozīmi. Tāpēc, aprakstot piesavināšanās mākslu, nereti tiek teikts, ka tajā noteicošā loma ir mākslinieka smadzeņu darbam, nevis roku darbam, tā aprakstot mākslinieka konceptuālo spēju piešķirt vizuālās mākslas oriģināldarbam jaunu nozīmi, darbu tikai nedaudz pārveidojot.6 

Jāatzīmē: lai arī termins "piesavināšanās" latviešu valodā parasti tiek lietots negatīvā nozīmē,7 piesavināšanās mākslas jēdziens angļu valodā tiek izmantots ne tikai gadījumos, kad piesavināšanās ir bijusi pretlikumīga, bet arī gadījumos, kad tā ir bijusi saskaņā ar autora tiesībām vai arī nav tās vispār aizskārusi. Tie var būt gadījumi, kad, piemēram, darba autortiesību aizsardzības termiņš ir iztecējis vai kad autors ir devis piekrišanu sava darba izmantošanai jaunā vizuālās mākslas darbā. Turklāt jāizceļ ari tas, ka piesavināšanās mākslinieki parasti nenodarbojas ar zagšanu vai plaģiātismu, nebūt ne. Ja plaģiātismu raksturo cita autora darba uzdošana par savu, tad piesavināšanās mākslinieki parasti neslēpj darbu patiesos autorus, jo skatītāja asociācijas ar oriģināldarbu ir pat vēlamas, lai piešķirtu darbam jaunu kontekstu un vēstījumu.8 

Pastāv būtiska atšķirība starp gadījumiem, kad tiek piesavināts darbs, kuram ir spēkā autortiesību aizsardzības termiņš, un darbs, kuram autortiesību aizsardzības termiņš jau ir notecējis. Piemēram, piesavināšanās iepriekšminētajā "HOPE" plakāta gadījumā atšķiras no piesavināšanās, ko veica Marsels Dišāns (Marcel Duchamp), 1917. gadā Ņujorkas neatkarīgo mākslinieku atklātajā izstādē izliekot pisuāru ar nosaukumu "Strūklaka". Š. Feirijs piesavinājās darbus, kuri piesavināšanās brīdī bija un vēl joprojām ir aizsargāti ar autortiesībām, savukārt otrajā gadījumā Dišāna pisuārs vispār nebija aizsargāts ar autortiesībām, tāpēc tā izmantošana viņa darbā nekādas problēmas neradīja. 

Iepriekš radīta darba vai objekta izmantošana jaunā darbā vizuālajā mākslā nebūt nav nekas jauns vai neparasts - gandrīz katrs vizuālās mākslas darbs tiek balstīts uz kaut ko jau iepriekš radītu, turklāt kopēšanu uzskata par vienu no meistarības apgūšanas veidiem. Salīdzinot, piemēram, ar mūzikas industriju, kurā pat maza daļa no skaņdarba klausītājam var radīt tūlītējas asociācijas ar skaņdarbu, no kura konkrētā muzikālā frāze piesavināta, vizuālo mākslu raksturo neviennozīmīga un mainīga auditorijas attieksme pret darba vēstījumu. Tas, iespējams, skaidrojams ar to, ka vizuālās mākslas uztvere ir absolūti subjektīva un viens vizuālās mākslas darbs spēj radīt dažādus iespaidus atkarībā no vides un apstākļiem, kurā tas atrodas, kā arī no notikumiem pasaulē un skatītāja privātajā dzīvē. 

AUTORTIESĪBU PAMATPRINCIPI 

Kopš autortiesību institūta izveides 18. gadsimtā autortiesību institūts kontinentālajā Eiropā un ASV ir attīstījies divējādi. Lai gūtu priekšstatu par to, kādā veidā piesavināšanās māksla ilustrē mūsdienu videi, iespējams, pārāk neelastīgu autortiesības regulējošu normatīvo aktu ietvaru, ir nepieciešams apskatīt autortiesību pamatus, kā arī identificēt īpatnības, kas pastāv Eiropas Savienības un ASV autortiesību sistēmās. 

KONTINENTĀLO TIESĪBU SISTĒMA 

Kontinentālā Eiropa vēsturiski lielāku nozīmi ir piešķīrusi autora tiesībām (droit d'auteur) pretstatā sabiedrības tiesībām uz autora intelektuālā darba rezultātu.9 Minēto tieši ilustrē terminu "noteikti gadījumi" un "izņēmumi" lietošana attiecībā uz autora mantisko tiesību ierobežojumiem, turklāt tiek uzsvērts, ka autora mantisko tiesību ierobežojumus piemēro tādā veidā, lai tie nebūtu pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un nepamatoti neierobežotu autora likumīgās intereses.10 Šī pieeja ir radījusi visai šauru autortiesību ierobežojumu interpretāciju, kas atspoguļojas arī nesenajā Eiropas Savienības Tiesas (EST) Infopaq11 spriedumā. Infopaq lietā EST vētīja, vai saskaņā ar 2001. gada 22. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (InfoSoc Direktīva) 2. panta a) punktu un pagaidu reproducēšanas atbrīvošanas nosacījumu šīs direktīvas 5. panta izpratnē Infopaq International A/S bija nepieciešams iegūt autortiesību īpašnieku piekrišanu presē publicētu rakstu reproducēšanai ar automatizēta procesa palīdzību. Spriedums bija prasītājam nelabvēlīgs, un tiesa nepiekrita prasītāja argumentam, ka uz viņa darbībām ir attiecināms direktīvas 5. pantā paredzētais atbildētāja autortiesību ierobežojums. 

ASV 

Pretstatā kontinentālajā tiesību sistēmā iedibinātajiem autora tiesību principiem ASV autortiesību regulējums vēsturiski lielāku nozīmi ir piešķīris utilitāram apsvērumam "veicināt zinātņu un lietišķo mākslu attīstību".12 Ievērojot minēto, ASV autortiesību sistēmā iedibināta t.s. godīgas lietošanas (fair use) doktrīna, kurā noteikti četri kritēriji, ar kuru palīdzību tiesa nosaka, vai darba izmantošana bez autora atļaujas katrā konkrētajā gadījumā ir bijusi likumīga, kā arī vairāki piemēri, kuros darba izmantošana bez autora atļaujas var būt pieļaujama.13 Proti, nosakot, vai darba izmantošana bez autora atļaujas katrā izmantošanas gadījumā atbilst godīgas lietošanas doktrīnai, tiesa ņem vērā šādus apsvērumus: 

(1) darba izmantošanas mērķis un raksturs, ievērojot to, vai šāda veida izmantošana ir komerciāla vai paredzēta nekomerciāliem mērķiem izglītībā; 

(2) ar autortiesībām aizsargātā darba raksturs; 

(3) tās daļas, kas izmantota, apjoms un pamatotība relatīvi pret ar autortiesībām aizsargāto darbu kopumā; (4) izmantošanas ietekme uz ar autortiesībām aizsargātā darba potenciālo tirgu vai vērtību.14 

Piesavināšanās mākslas kontekstā īpaša uzmanība pievēršama godīgas lietošanas doktrīnas pirmajam kritērijam, t.i., darba izmantošanas mērķim un raksturam. Attiecībā uz šo kritēriju izšķirošais ir apstāklis, vai jaunais darbs tikai aizvieto oriģināldarba elementus vai, tieši pretēji, pievieno oriģināldarbam ko jaunu, papildina to ar jaunu mērķi un raksturu, piešķirot jaunu izteiksmi, nozīmi vai vēstījumu, citiem vārdiem - ir jāatbild uz jautājumu, vai un kādā mērā jaunais darbs ir pārveidots (tranformative).15 Šīs pārveidotās izmantošanas (transformative use) faktors ir bijis noteicošais vairākos tiesu procesos ASV, no kuriem pieminēšanas vērts ir, piemēram, Cariou v. Prince.16 Šajā lietā tiesa vētīja, vai Ričarda Prinsa piesavināšanās mākslas darbi pārkāpa fotogrāfa Patrika Kariu (Patrick Cariou) autortiesības uz viņa fotogrāfijām grāmatā "Yes, Rasta". R. Prinss piesavinājās P. Kariu fotogrāfijas, tās pārveidoja, mainot izmēru un izmantojot dažādus vizuālus efektus, un izstādīja kā piesavināšanās mākslas darbus sērijā "Canal Zone" Gagosiana galerijā Ņujorkā. Fotogrāfiju autors cēla tiesā prasību par autortiesību pārkāpumu, tomēr tiesa lēma par labu R. Prinsam, norādot uz mākslas darbu pārveidoto raksturu un nolemjot, ka 25 darbu no 30 izmantošana var tikt atzīta par godīgu lietošanu. Lieta tika nosūtīta atpakaļ uz pirmās instances tiesu, tomēr puses noslēdza konfidenciālu ārpustiesas vienošanos un gala spriedumu lietā nesagaidīja. 

Lai neradītu iespaidu, ka godīgas lietošanas doktrīna vienmēr stiprina piesavināšanās mākslinieka pozīciju, jāatzīmē lieta Rogers v. Koons.17 Šajā lietā Dž. Kūnss piesavinājās Arta Rodžera (Art Rogers) melnbalto fotogrāfiju "Kucēni" ("Puppies"), kurā attēlots pāris, turot rokās astoņus kucēnus. Kūnss izveidoja skulptūru, kas, neskaitot spilgtās krāsas un citus nebūtiskus papildinājumus, bija gandrīz precīza Rodžersa fotogrāfijas reprodukcija. Tiesa lēma par labu fotogrāfam, noraidot Kūnsa argumentu, ka viņa darbs ir Rodžera fotogrāfijas parodija. 

PIESAVINĀŠANĀS MĀKSLA EIROPĀ 

Saskaņā ar Latvijas Autortiesību likumu, kas atspoguļo arī Eiropas Savienības un starptautisko autortiesības regulējošo normatīvo aktu prasības, ar autortiesībām tiek aizsargāts autora radošās darbības rezultāts jebkādā materializētā formā literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā izpausmes veida, formas un vērtības.18 Autoram attiecībā uz sava darba izmantošanu ir vairākas izņēmuma tiesības, tajā skaitā tiesības darbu tieši vai netieši, īslaicīgi vai pastāvīgi reproducēt,19 kas nozīmē: attiecīgo darbību veikšana ar darbu ir iespējama tikai ar autora atļauju, par kuras izsniegšanu turklāt autoram ir tiesības saņemt atlīdzību.20 Autors šīs tiesības iegūst, tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts, un nav nepieciešama tiesību reģistrācija, darba speciāla noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana.21 

Viens no autortiesību institūta galvenajiem pamatprincipiem ir veicināt izglītību un kultūru, aizsargājot darbus un citus tiesību objektus un vienlaikus sabiedrības interesēs pieļaujot izņēmumus vai ierobežojumus, lai izglītotu un mācītu.22 Ievērojot šo pamatprincipu, Autortiesību likumā ir paredzēti arī gadījumi, kad autora darbus ir iespējams izmantot, neprasot atļauju un nemaksājot atlīdzību. Šādi gadījumi ir, piemēram, darba izmantošana informatīviem mērķiem, darba reproducēšana bibliotēku, arhīvu un muzeju vajadzībām, darba parodēšana vai kariķēšana un citi gadījumi.23 Ierobežojumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības iespējas izmantot radītos intelektuālos darbus, tomēr ierobežojumi nedrīkst ietekmēt autora, izpildītāja vai fonogrammu producenta vēlmi radīt jaunus darbus un nedrīkst būt vērsti uz ekonomiskā labuma gūšanu darba lietotājiem.24 

Jāatzīmē, ka saskaņā ar Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību 9. panta trešo daļu, kas atspoguļota arī InfoSoc direktīvas 5. panta piektajā daļā, autortiesību izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai (1) dažos īpašos gadījumos, (2) kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un (3) nepamatoti neskar autortiesību subjekta likumīgās intereses. Šis ir tā sauktais trīs soļu tests, kas faktiski ierobežo valstu iespējas ieviest jaunus autortiesību izņēmumus.25 Piemēram, lietā Mulholland Drive26 Francijas Augstākā tiesa atcēla otrās instances tiesas lēmumu, ar kuru tiesa lēma, ka DVD matricas privāta reprodukcija videokasetes formātā nepārkāpj autora tiesības. Kaut gan Francijas Intelektuālā īpašuma likums atļāva ar autortiesībām aizsargāta materiāla privātas reprodukcijas izstrādi, Augstākā tiesa, ņemot vērā digitālās vides attīstību, interpretēja Bernes konvencijas "trīs soļu" testu tā, ka tas aizliedz šāda veida reprodukciju. Vērtējot piesavināšanās mākslu Latvijas Republikas autortiesības regulējošo normatīvo aktu kontekstā, var secināt, ka vizuālās mākslas oriģināldarba izmantošana, to, piemēram, bez autora atļaujas īslaicīgi vai pastāvīgi reproducējot, nav atļauta. Darbība, ar kuru tiek aizskartas autortiesību subjekta personiskās vai mantiskās tiesības, saskaņā ar Autortiesību likuma 68. panta pirmās daļas 1. punktu var tikt uzskatīta par autortiesību pārkāpumu. 

Latvijas Republikas autortiesību likumā, nedz arī kādas citas valsts autortiesību likumā vai starptautiskajos normatīvajos aktos nav expressis verbis noteikts, ka vizuālās mākslas autoriem būtu kādas ekskluzīvas tiesības izmantot iepriekš radītus oriģināldarbus, tos tikai nedaudz pārveidojot. Tāpēc prima facie nav pamata uzskatīt, ka pašreizējā likuma redakcijā ietvertie autora mantisko tiesību ierobežojumi varētu tikt izmantoti kā pamatojums piesavināšanās mākslas darba radīšanai. Proti, prima facie neviens no Autortiesību likuma 19. panta pirmajā daļā vai InfoSoc direktīvas 5. pantā uzskaitītajiem gadījumiem nevarētu kalpot par attaisnojumu piesavināšanās gadījumā. 

Paturot prātā minēto un ievērojot modernās mākslas tendences, lietotāju radītā satura27 (user generated content) arvien pieaugošo apjomu, straujo un neparedzamo tehnoloģiju attīstību, likumā noteikto strikto autortiesību ierobežojumu piemērošana kļūst aizvien apgrūtinošāka.28 Normatīvā ietvara nespēja pielāgoties mūsdienu videi atspoguļojas arī vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu tiesu centienos ar dažādiem paņēmieniem tomēr aizsargāt sabiedrības intereses, atļaujot atsevišķus godīgas lietošanas veidus, kas attiecīgo dalībvalstu autortiesību likumā nav uzskaitīti.29 

Piemēram, Nīderlandes Augstākā tiesa lietā Dior v. Evora nosprieda, ka "ir jābūt iespējai paplašināt autortiesību robežas ārpus esošās izņēmumu sistēmas, pamatojoties uz interešu līdzsvarošanu, kas līdzinās esošo izņēmumu racionālajam pamatojumam".30 Cits piemērs ir Vācijas Federatīvās Republikas Federālās Konstitucionālās tiesas 2000. gada lieta Germania 3.31 Šajā lietā Konstitucionālā tiesa analizēja, vai dramaturga Hainera Millera lugā "Germania 3" ietvertie apjomīgie citāti no rakstnieka un marksistu ideoloģijas piekritēja Bertolta Brehta darbiem bija izmantoti saskaņā ar autora tiesībām. Prasītājs argumentēja, ka ir pārkāptas autora tiesības, jo darbs netiek izmantots godīgos nolūkos un tādā apjomā, kādu attaisno šīs izmantošanas mērķis. Tomēr Konstitucionālā tiesa lēma, ka atsevišķos gadījumos likumā noteiktie šaurie autortiesību ierobežojumi var tikt tulkoti tā, lai izvairītos no saspīlējuma attiecībā uz tādām konstitucionālām garantijām kā mākslas brīvība.32 Latvijas tiesas vēl nav uzdrīkstējušās paplašināti tulkot kādu no likumā noteiktajiem autortiesību ierobežojumiem. Līdz šim nav skatīts arī neviens piesavināšanās mākslas gadījums, lai gan plašsaziņas līdzekļos nereti parādās ziņas par kādu Latvijas mākslinieku darbu līdzību ar iepriekš radītiem darbiem. 

Minētie piemēri demonstrē, ka pašreizējais Latvijas likumiskais ietvars un Eiropas Savienības autortiesību acquis satur tikai šaurus autortiesību izņēmumu gadījumus, kurus var piemērot tikai konkrētām situācijām. Trūkst elastīga risinājuma, ko varētu izmantot attiecībā uz modernām mākslas tiesību kustībām un situācijām, kuras likumdevējs nav paredzējis un uz kurām nav iespējams reaģēt samērīgā laika posmā. 

PIESAVINĀŠANĀS MĀKSLA ASV 

Pretstats Eiropas Savienībai un Latvijai pieredzē ar piesavināšanās mākslas gadījumiem un strīdiem mākslas tiesību jomā ir Amerikas Savienotās Valstis, kas galvenokārt skaidrojams ar iepriekš aprakstītajām atšķirībām autortiesību regulējumā. ASV autortiesību likumā ietvertā godīgas izmantošanas jeb fair use doktrīna, kā arī no tās izrietošā pārveidotas izmantošanas jeb tranformative use doktrīna ir galvenie tiesību instrumenti, ar kuriem ASV piesavināšanās mākslinieki izvairās no atbildības par autortiesību pārkāpumiem. 

Pārveidotās izmantošanas princips ir ticis piemērots daudzās piesavināšanās mākslas tiesvedības ASV. Piemēram, lietā Blanch v. Koons tiesa atzina, ka Dž. Kūnsa radītais darbs gandrīz ideāli atbilst pārveidotas izmantošanas definīcijai.33 Dž. Kūnss izveidoja kolāžu "Niagara", kurā cita starpā bija iekļauta Andreas Blanšas (Andrea Blanch) fotogrāfija ar nosaukumu "Silk Sandals by Gucci", kas bija publicēta žurnāla "Allure" 2000. gada augusta numurā. Fotogrāfijā bija attēlota sievietes, kas sēž vīrieša klēpī lidmašīnas biznesa klases kabīnē, ķermeņa lejasdaļa (kājas un pēdas). Kūnss fotogrāfiju noskenēja, noņēma tās fonu, atstājot tikai sievietes kājas, pagrieza tās vertikālā stāvoklī, izmainīja fotogrāfijas krāsu toņus. Sievietes kājas no Blanšas fotogrāfijas bija otrās no kreisās puses no kopumā četriem kāju pāriem Kūnsa darbā. Lieki pieminēt, ka Kūnss nebija ieguvis fotogrāfijas autores atļauju darba izmantošanai. Tiesa lēma par labu Kūnsam, atzīstot viņa darbus par pietiekami pārveidotiem, lai atbilstu godīgas izmantošanas kritērijiem.34 

Citāds iznākums piemeklēja Kūnsu tiesvedībā Francijā lietā pret fotogrāfa Žana Fransuā Borē (Jean-Francois Bauret) mantiniekiem.35 Ž.F. Borē 1975. gadā uzņēma melnbaltu fotogrāfiju "Enfants", kurā redzami divi rokās sadevušies bērni. Pēc fotogrāfa nāves 2014. gadā viņa mantinieki konstatēja, ka Kūnsa 1988. gada porcelāna skulptūra ir gandrīz identiska fotogrāfijas reprodukcija, un cēla prasību pret Kūnsu par autortiesību pārkāpumu. Kūnss nenoliedza, ka savam darbam iedvesmu ir smēlies no fotogrāfijas "Enfants", un argumentēja, ka viņa darbs ir kombinēts, proti, tajā ietverts iepriekš radīts darbs, kas iekļauts jaunajā darbā bez šī iepriekš radītā darba autora līdzdalības, kas pieļaujams saskaņā ar Francijas Intelektuālā īpašuma likumu. Kūnss bija spiests izmantot arī runas brīvības un parodijas argumentus, tomēr Francijas Augstākā tiesa bija nelokāma un 2017. gada 9. martā lēma par labu fotogrāfijas autora mantiniekiem, norādot, ka, lai gan Kūnsa skulptūra ir atzīstama par kombinētu darbu Francijas Intelektuālā īpašuma likuma izpratnē, Kūnsam tik un tā vajadzēja saņemt fotogrāfijas autortiesību īpašnieka atļauju darba izmantošanai. Tiesa nolēma, ka Kūnsa firmai un Žorža Pompidū centram (Centre Georges-Pompidou) jāmaksā par labu mantiniekiem kompensācija kopsummā 40 tūkstošu eiro apmērā, kā ari Džefa Kūnsa firmai jāmaksā sods četru tūkstošu eiro apmērā par skulptūras digitālo reprodukciju firmas mājaslapā. 

Pārveidotās izmantošanas principam bija svarīga nozīme arī Authors Guild v. Google36 lietā, kurā ASV tiesa sprieda, vai Google rīcība, izveidojot tūkstošiem grāmatu digitālās kopijas, padarot tās pieejamas meklēšanai un padarot sabiedrībai pieejamus pavisam īsus šo grāmatu fragmentus, var tikt uzskatīta par pārveidotu izmantošanu. Tiesa atzina, ka šāda ar autortiesībām aizsargātu darbu izmantošana ir uzskatāma par pārveidotu izmantošanu, it īpaši ņemot vērā sabiedrības labumu, tāpēc autortiesību pārkāpums netika konstatēts. Var tikai spekulēt, kāds būtu lietas iznākums, ja tā tiktu skatīta kādā Eiropas Savienības valstī. 

SECINĀJUMI 

Kontinentālo tiesību sistēmas autortiesību likumiskais ietvars satur autortiesību izņēmumus un ierobežojumus, kas varētu tikt izmantoti 

piesavināšanās mākslinieku labā, tomēr tiesas šos izņēmumus tulko šauri. Šī pieeja ir rezultāts likumdevēja centieniem katram 20. gadsimta tehnoloģiskās attīstības solim izveidot atbilstošu autortiesību normu, kā ari vēsturiskās autora tiesību doktrīnas mantojums. 

Tieši šodien, kad likumiskā ietvara elastība ir nepieciešama visvairāk, ES autortiesību acquis sādu elastību nespēj nodrošināt, piespiežot liberālākās valstis meklēt risinājumus ārpus autortiesību normām, cenšoties balansēt starp autoru un sabiedrības tiesībām un interesēm, lai adekvāti reaģētu uz notikumiem mākslas un lietotāja radītā satura pasaulē. 

Eiropas Savienības un Latvijas tiesību sistēmai ir nepieciešami precīzi, kā arī elastīgi un tālredzīgi autortiesību risinājumi, kas nodrošina paredzamu un taisnīgu ierobežojumu piemērošanu, samērojot autoru un sabiedrības intereses. ASV jurisdikcijā nostiprinātā godīgas izmantošanas jeb fair use doktrīna, iespējams, nav pareizais risinājums, jo tā tieša pārnešana radītu vairāk problēmu nekā risinājumu. Autora ieskatā, risinājums jāmeklē jau pastāvošajā normatīvajā ietvarā - jāizmanto esošo autortiesību izņēmumu piedāvātās priekšrocības, izmantojot dažas no tajā ietvertajām "atvērtajām" normām, piemēram, Bernes konvencijas un InfoSoc direktīvas "trīs soļu" testu, to pielāgojot tā, lai tas nodrošinātu elastību, tomēr ievērojot līdzsvaru starp autora un sabiedrības tiesībām. 

1 Pasick A., 15.01.2009, Iconic Obama poster based on Reuters photo. Pieejams: http://ej.uz/oa6b [skatīts 20.06.2017]; skat. arī: Stein P., 20.01.2017., The artist who created the Obama 'Hope' posters is back with new art this inauguration. Pieejams: http://ej.uz/6ec6 [skatīts 20.06.2017]. 

2 BBC News, 05.02.2009., Copyright battle over Obama image. Pieejams: http://ej.uz/ wdh6 [skatīts 20.06.2017]. 

3 Ukraiņi pārmet māksliniekam Džefam Kūnsam plaģiātu. Delfi, 26.05.2017. Pieejams: http://ej.uz/aftv [skatīts 20.06.2017]; skat. arī: Delfi, 18.05.2017, Pieejams: http://ej.uz/ s3to [skatīts 20.06.2017]. 

4 Jackson К. Is Jeff Koons "Seated Ballerina" A Copy of This Ukrainian Sculpture? 24.05.2017. Pieejams: http://ej.uz/jcy9 [skatīts 20.06.2017]. 

5 Chilvers Ian & Glaves-Smith, John eds., Dictionary of Modern and Contemporary Art, Oxford: Oxford University Press, 2009. p. 7-28. 

6 Landes W. M, & Posner R.A. The economic structure of intellectual property law. Cambridge, MA: Harvard University Press, 2003. p. 260.

7 Piemēram, no Latvijas Republikas Krimināllikuma 179. panta izriet, ka piesavināšanās ir svešas mantas prettiesiska iegūšana vai izšķērdēšana, ja to izdarījusi persona, kurai šī manta uzticēta vai kuras pārziņā tā atradusies. Līdzīgu skaidrojumu piedāvā arī "Latviešu-ang|u, ang|u-latviešu juridisko terminu vārdnīca" (Rīga: Multineo, 2009), kurā vārda "piesavināšanās" skaidrojums ir: mantas nolaupīšanas veids - kādas personas prettiesiska rīkošanās ar svešu mantu, kura viņai bijusi uzticēta noteiktam nolūkam un atradusies tās pārziņā, kā ar savu. 

8 Gersh-Nesic B. Appropriation / Appropriation Art, 03.06.2017. Pieejams: http:// ej.uz/2fpo [skatīts 20.06.2017]. 

9 Hugenholtz P. Bernt and Senftleben, Martin, Fair Use in Europe: In Search of Flexibilities. 14.11.2011. Pieejams: https://ssrn.com/abstract=1959554 [skatīts 20.06.2017], 7.1pp. 

10 Autortiesību likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2000., Nr. 148/150.

11 2009. gada 16. jūlija Eiropas Savienības Tiesas spriedums (ceturtā palāta) lietā Nr. С-5/08, EU:C:2009:465 Infopaq International, p. 56-57.

12 ASV Konstitūcijas 1. panta astotās daļas 8. punkts.

13 ASV Autortiesību likuma 107. pants. 

14 The United States Copyright Office, More Information on Fair Use. Pieejams: https:// www.copyright.gov/fair-use/more-info.html [skatīts 20.06.2017].

15 Campbell v. Acuff-Rose Music, Inc., 510 U.S. 569 (1994), 579.

16 Cariou v. Prince, 714 F.3d 694 (2d Cir. 2013).

17 Rogers v. Koons, 960 F.2d 301 (2d Cir. 1992). 

18 Autortiesību likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2000., Nr. 148/150.

19 Autortiesību likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2000., Nr. 148/150. 

20 Turpat. 

21 Turpat. 

22 2001. gada 22. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijās sabiedrībā (InfoSoc Direktīva), Preambula, 14. p. 

23 Autortiesību likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2000., Nr. 148/150.

24 Davies С Copyright and public interests. London: Sweet & Maxwell, 2001, p. 277-290. 

25 Griffiths J. The "Three-step Test" in European Copyright Law - Problems and Solutions", Queen Mary University of London, School of Law, Legal Studies Research Paper No. 31/2009., p. 2. Pieejams: http://ssrn.com/abstract=1476968 [skatīts 20.06.2017]. 

26 Francijas Augstākā tiesa, 28.02.2006., (2006) 37 LLC. 760. 

27 Patērētāji arvien biežāk kļūst par satura veidotājiem, dažkārt izmantojot ar autortiesībām aizsargātus materiālus par pamatu sava materiāla radīšanai. Skat.: COM/2009/0532 galīgā redakcija, Komisijas paziņojums - Autortiesības uz zināšanām balstītā ekonomikā. Pieejams: http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52009DC0532, 3.5. p. [skatīts 20.06.2017]. 

28 Hugenholtz P. Bernt and Senftleben, Martin, Fair Use in Europe: In Search of Flexibilitie,14.11.20H., p. 4. Pieejams: https://ssrn.com/abstractH959554 [skatīts 20.06.2017]. 

29 Hugenholtz P. Bernt and Senftleben, Martin, Fair Use in Europe: In Search of Flexibilities, 14.11.2011., p. 10. Pieejams: https://ssrn.com/abstractH959554 [skatīts 20.06.2017]. 

30 Dior v. Evora, Nīderlandes Augstākā tiesa (Hoge Raad) 20.10.1995. [1996] Nederlandse Jurisprudence 682. 

31 Paul Edward Geller. A German Approach to Fair Use, Journal of the Copyright Society of the USA - Vol. 57 (2010), p. 559. Pieejams: http://www.criticalcopyright. com/Geller-German_FairUse_TRIPs.pdf [skatīts 20.06.2017].

32 Id. 560. p. 

33 Blanch v. Koons, 467 F.3d 244 (2d Cir. 2006).

34 Blanch v. Koons, 467 F.3d 244 (2d Cir. 2006). 

35 Amah-Rose Abrams. Jeff Koons and Centre Pompidou Lose Copyright Infringement Case. Pieejams: https://news.artnet.com/art-world/jeff-koons-pompidou-lose-copyright-infringement-case-887324 [skatīts 20.06.2017].

36 Authors guild v. Google, 13-4829-cv (2d Cir. Oct. 16, 2015). 


Aizvērt



Jurista Vārds: Ieskats mākslas tirgū un tā tiesiskajā regulējumā

01.08.2017

Mākslas tirgus pēdējā gadsimta laikā ir piedzīvojis strauju uzplaukumu, kas atspoguļots vairākos tirgus pētījumos.1 Tomēr tiesiskās vides pielāgošana mākslas tirgus ekspansijai norit lēnām, tāpēc var rasties iespaids, ka mākslas tirgus ir nesakārtots un no tiesiskā viedokļa nedrošs un neparedzams. Šis raksts piedāvā ieskatu mākslas tirgus īpatnībās un tā tiesiskā regulējuma problemātikā, kā arī meklē atbildi uz mūžseno jautājumu: kurā brīdī māksla kļūst par tiesiskajās attiecībās definējamu jēdzienu? 


Lasīt vairāk

Raksturojot mākslas tirgu Pasaules ekonomikas forumā Davosā, Ņujorkas Universitātes Šterna biznesa skolas profesors Nuriels Rubini (Nouriel Roubini) izteica viedokli, ka mākslas tirgus ir negodīgs un tas arvien biežāk tiekot izmantots, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas pienākuma.2 Savukārt dažādos pētījumos kā galvenie mākslas tirgus mīnusi tiek minēti - interešu konflikts, necaurspīdīgums, slepenas vienošanās un cenu manipulācijas.3 Šāds mākslas tirgus raksturojums valda ne tikai ekonomistu, bet arī mākslinieku vidū. Piemēram, amerikāņu konceptuālās mākslas pārstāvis Džons Baldesari (Johns Baldessari) ir teicis, ka mākslas tirgus ir neveselīgs un iracionāls.4 


Mākslas tirgus pieprasījumu mūsdienās galvenokārt veido cilvēki, kuri mākslu patiesi izprot un bauda, un cilvēki, kuriem kārtējais mākslas darbs ir sava sociālā statusa apliecinājuma zīme.5 Tomēr, līdzīgi kā daudzās specifiskās jomās, šiem cilvēkiem nereti ir nepilnīgas zināšanas par savām tiesībām un pienākumiem. Autores ieskatā, ir nepieciešams pilnveidot tiesisko vidi, lai sakārtotu un uzlabotu procesus mākslas darbu dzīves ciklā, kas eventuāli varētu mainīt sabiedrības priekšstatu par mākslas tirgu kopumā. 

VISPĀRĪGS MĀKSLAS TIRGUS APRAKSTS 

Mākslas darba dzīves cikls var tikt iedalīts vairākos posmos, un katram no tiem ir raksturīgs specifisks tiesiskais regulējums.6 Tomēr mākslas darbu pirkšanas un pārdošanas kontekstā mākslas darba dzīves cikls var tikt iedalīts divās galvenajās kategorijās - primārais un sekundārais tirgus. 

MĀKSLAS DARBA ATSAVINĀŠANA PRIMĀRAJĀ TIRGŪ (PRIMARY MARKET) 

Primārajā tirgū mākslas darbs atrodas tad, kad to pirmo reizi pārdod pats mākslas darba autors. Tomēr faktiski šajā darījumā gandrīz nekad nav iesaistītas tikai divas personas - mākslinieks un pircējs. Mūsdienās bieži mākslinieku attiecībās ar pircēju pārstāv mākslas tirgotājs (art dealer).7 Ar jēdzienu "mākslas tirgotājs" var saprast gan individuāli praktizējošu mākslas tirgotāju, gan mākslas galerijas, gan starptautiska mēroga galeriju grupas, kā arī tiešsaistes platformas mākslas darbu pārdošanai.8 Mākslas tirgotāja svarīgākais uzdevums ir rūpēties, lai mākslinieka darbi tiktu pamanīti un izstādīti starptautiskās izstādēs, mākslas gadatirgos (Art Basel, Frieze London, ARTISSIMA, Art Cologne, Armory Show) vai iekļauti privātās mākslas kolekcijās. 

Primārajā tirgū viens no galvenajiem uzdevumiem ir kontrolēt mākslinieka darbu cenu vienmērīgu kāpumu. Ja mākslas darba vērtība primārajā tirgū tiek noteikta par augstu, tad, samazinot to, krītas gan paša mākslinieka reputācija, gan ticamība mākslas tirgotājam.9 Neskatoties uz mākslas tirgotāja būtisko lomu mākslas darba pārdošanā un mākslinieka publiskā tēla veidošanā izstādēs un gadatirgos, pašreizējais tiesiskais regulējums neparedz, ka, lai kļūtu par mākslas tirgotāju, būtu nepieciešams iegūt kādu licenci vai sertifikāciju. 

Neatkarīgi no izvēlētā mākslas tirgotāja tiesiskā statusa starp mākslinieku un mākslas tirgotāju var izšķirt trīs tiesisko attiecību formas - tūlītēja un pilnīga mākslas darba atsavināšana, biežāk lietotais komerciālās komisijas līgums un pārstāvniecības līgums. 

TŪLĪTĒJA MĀKSLA DARBA ATSAVINĀŠANA 

Tūlītēja mākslas darba atsavināšana ir visvienkāršākais un nereti visātrākais mākslas darba atsavināšanas veids. Šajā gadījumā mākslas darba pircējs, piemēram, mākslas tirgotājs, ar iegūto darbu rīkojas kā tās īpašnieks un pēc saviem ieskatiem nosaka tā tālākpārdošanas cenu. Šajā atsavināšanas gadījumā būtiski ir ievērot mākslinieka personiskās tiesības un pievērst uzmanību autora mantisko tiesību nodošanas aspektiem. 

Mākslinieks pirkuma līgumā nevar atsavināt savas personiskās tiesības.10 Latvijā autora personiskās tiesības garantē Autortiesību likuma 14. panta pirmās daļas nosacījumi, paredzot autoram tiesības tikt atzītam par autoru un nosakot tādu tiesību aizsardzību, kas var kaitēt autora godam un cieņai. Lai arī tūlītēja pirkuma līguma gadījumā īpašumtiesības uz mākslas darbu pilnībā pāriet mākslas tirgotājam, autors saglabā savas personiskās tiesības, kā ari var paredzēt mantisko tiesību daļēju vai pilnīgu nodošanu. Tieša mākslas darbu pirkšana no paša mākslinieka ir izplatīta starp patiesiem mākslas entuziastiem un pircējiem, kuriem, iegādājoties mākslas darbu, ir svarīgs pats mākslinieks, nevis šī darba cena. Piemēram, Mira Rabelli (Miro Rabelli), pasaulē pazīstama mākslas kolekcionāre, komentējot mākslas darbu atsavināšanas darījumus, ir teikusi: "Nav runas tikai par kāda darba pirkšanu. Runa ir par kāda cilvēka mūža gabaliņa pirkšanu un par to, kā viņš dzīvos turpmāk. Tā ir abpusēju saistību uzņemšanās un diezgan intensīva."11 

Atsavinot darbu, mākslinieks līgumā var noteikt, kādā veidā viņa darbs var tikt izstādīts publiski, patapināts vai reproducēts. Mākslinieka personisko un mantisko tiesību aizsardzību starptautiski aizsargā Bernes konvencijas 16. un 36. panta pirmā daļa,12 kā arī Romas konvencijas 26. panta pirmā daļa.13 Savukārt 2004. gada Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma piemērošanu 13. panta pirmā daļa14 paredz nosacījumus par nacionālo tiesību aktu ieviešanu, paredzot mantisku atlīdzību autortiesību pārkāpuma gadījumā. 

Mākslas darba autora personisko un mantisko tiesību nozīmi labi ilustrē nesenā tiesvedība starp Ņujorkas mākslas galeriju "Marc Jancou" un izsoļu namu "Sotheby's" par amerikāņu postmodernisma tēlnieces un instalāciju mākslinieces Kadijas Nolandas darbu "Cowboys Milking".15 2011. gadā mākslas galerija nodeva darbu izsoļu namam, lai darbs tiktu izsolīts 2011. gada 10. novembra laikmetīgās mākslas pēcpusdienas izsolē. Starp pusēm tika noslēgts līgums, kurš paredzēja, ka "Sotheby's" ir tiesības neizlikt darbu izsolē, ja ir pamatotas aizdomas par darba autentiskumu vai piederību norādītajam autoram. 2011. gada 9. februārī darba autore K. Nolanda nosūtīja e-pasta vēstuli "Sotheby's", norādot, ka saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu 1990. gadā izdoto Vizuālās mākslas mākslinieku tiesību aktu mākslinieces gods un cieņa ir aizskarta, jo darbs ir ticis būtiski pārveidots. "Sotheby's" darbu neizlika izsolē, tādēļ mākslas galerija vērsās tiesā, prasot atlīdzināt radušos zaudējumus 26 miljonu dolāru apmērā. Tiesa noraidīja mākslas galerijas prasību, norādot, ka "Sotheby's", ņemot vērā mākslas darba autores sniegto informāciju, bija tiesības atteikties izlikt darbu izsolē. 

KOMERCIĀLĀS KOMISIJAS LĪGUMS AR MĀKSLAS TIRGOTĀJU 

Viens no izplatītākajiem veidiem, kā mākslas darbi tiek tirgoti primārajā tirgū, ir komerciālās komisijas līguma slēgšana. Atbilstoši Komerclikumā16 415. panta pirmajai daļai komerciālās komisijas līgums ir tāds līgums, ar kuru mākslas tirgotājs apņemas savā vārdā pārdot mākslas darbu, bet mākslinieks apņemas samaksāt nolīgto provīziju. Darba atsavināšanas gadījumā samaksu par mākslas darbu saņem mākslinieks un mākslas tirgotājs nav tiesīgs segt izmaksas par mākslas darba uzturēšanu no šīs summas. Mākslinieks pats veic noteiktās atlīdzības samaksu mākslas tirgotājam.17 

Arī šajā mākslas darba atsavināšanas gadījumā ir būtiski ievērot autora personiskās un mantiskās tiesības, tāpēc ir svarīgi komerciālās komisijas līgumu noslēgt rakstiski, vienojoties gan par minimālo darba pārdošanas cenu, tirgotāja provīzijas apmēru un citiem nosacījumiem, līdzsvarojot autora un tirgotāja abpusējās intereses. Rakstiskas vienošanās noslēgšana ir nepieciešama ne tikai mākslinieka tiesību aizsardzībai, bet arī mākslas tirgotājam. Lietā par amerikāņu neoekspresionisma mākslinieka Žana Mišela Baskija {Jean-Michel Basquiat) īpašumu "Vrej Baghoomiana" mākslas galerija zaudēja lietu tieši tā iemesla dēļ, ka starp pusēm nebija noslēgta rakstiska vienošanās.18 Galerija izstādīja un pārdeva mākslinieka darbus visu viņa dzīvi un savā prasībā norādīja, ka divus mēnešus pirms viņa nāves mākslinieks ir mutiski devis piekrišanu, ka galerija varēs pārdot visus viņa mākslas darbus, nosakot galerijas komisijas maksu no darbu pārdošanas 50 % apmērā. Pēc mākslinieka nāves uzraudzību pār viņam piederošo īpašumu pārņēma viņa tēvs, kurš mutiski apstiprināja galerijai doto solījumu, bet, neskatoties uz šo mutisko apstiprinājumu, tiesības pārdot visus mākslinieka mākslas darbus, nosakot komisijas maksu no darbu pārdošanas 50 % apmērā, tika nodotas citai galerijai. Tiesa nosprieda, ka mutiski dotais solījums izbeidzās ar mākslinieka nāvi un tiesiskās attiecības kā komercaģentam varēja pastāvēt tikai mākslinieka dzīves laikā. 

PĀRSTĀVNIECĪBAS LĪGUMS AR MĀKSLAS TIRGOTĀJU 

Slēdzot pārstāvniecības līgumu, mākslinieks var nodot mākslas tirgotājam tiesības pārdot savus darbus, kā arī noteikt pienākumu veikt darbības, kas veicinātu mākslinieka atpazīstamību.19 Primārajā mākslas tirgū nozīmīgi ir padarīt mākslinieku atpazīstamu un atšķirīgu no citiem māksliniekiem, tāpēc mākslas tirgotājam ir ne tikai jāspēj pārdot mākslinieka darbi, bet arī jārūpējas par mākslinieka pieprasījuma veidošanu. Pārstāvniecības līgums, salīdzinot ar komerciālās komisijas līgumu, paredz plašāku pušu aizsardzību attiecībā uz interešu konfliktu, informācijas izpaušanu un konkurences aizliegumu. Mākslas tirgotāja tiesiskais statuss šajā gadījumā liedz iespēju mākslas darbus iegādāties pašam (self dealing)20 bez mākslinieka piekrišanas vai kādā citā veidā ļaunprātīgi izmantot mākslinieka nodoto informāciju. Turklāt pārstāvniecības līgumā, iekļaujot konkurences aizlieguma nosacījumus, mākslas tirgotājs var pasargāt sevi no gadījumiem, kad mākslinieks pēc ilgāka sadarbības laika vēlas pāriet pie konkurējoša mākslas tirgotāja. Pārstāvniecības līguma nosacījumu pārkāpšana ir analizēta lietā par Latvijā dzimušā abstraktā ekspresionisma mākslinieka Marka Rotko piederošā īpašuma atsavināšanu.21 Rotko mākslas tirgotājs Bernards J.Reiss atsavināja vairāk nekā 798 mākslas darbus uzņēmumam, kurš atradās tiešā Ņujorkas "Marlborogh" galerijas kontrolē. Mākslas tirgotājs un galerijas īpašnieks bija ne tikai labi draugi, bet arī biznesa partneri, kas ļāva darbus atsavināt par izdevīgākiem nosacījumiem. Ņujorkas štata apelācijas instances tiesa nosprieda, ka mākslas tirgotājs ir pārkāpis pārstāvniecības līgumā noteikto pienākumu rīkoties mākslinieka interesēs un atsavinājis darbus par zemāku vērtību. 

IZSOLES 

Viens no vismazāk izplatītajiem mākslas darbu atsavināšanas paņēmieniem primārajā tirgū ir izsoles rīkošana, kas ir sekundārajam mākslas tirgum raksturīgs atsavināšanas veids. Agrāk atsavināšana izsolē primārajā tirgū vispār nebija iespējama, jo dzīvam māksliniekam piedalīšanās izsolē nozīmētu sava mākslas darba vērtības mākslīgu paaugstināšanu, kas potenciāli izbeigtu mākslinieka karjeru.22 Mūsdienās laikmetīgās mākslas pieprasītajā tirgū tas ir iespējams. Piemēram, Demjans Hērsts (Damien Hirst) 2008. gadā sarīkotajā divu dienu izsolē "Sotheby's" izsoļu namā Londonā, pārdodot 223 mākslas darbus tieši no savas darbnīcas, ieguva vairāk nekā 130 miljonus eiro. Tomēr mākslinieka Hērsta panākumi nebūtu tik ievērojami, ja mākslas tirgū nebūtu pieprasījuma, kas arī ļauj primārajam tirgum attīstīties tik strauji, izlaižot vairākus nozīmīgus posmus mākslinieka karjerā. 

MĀKSLAS DARBU ATSAVINĀŠANA SEKUNDĀRAJĀ TIRGŪ (SECONDARY MARKET) 

Tiklīdz mākslas darbs tiek atsavināts no tā pirmā pircēja, tas nonāk sekundārajā tirgū. Sekundārajā tirgū starp pircēju un mākslas darba autoru parasti vairs nekādas tiesiskās attiecības nepastāv, tāpēc var rasties virkne jautājumu - kā pircējam būt drošam, ka konkrētais mākslas darbs vispār ir autentisks; ar kādiem paņēmieniem var pārliecināties par tā autentiskumu; kuras puses pienākums ir apliecināt darba autentiskumu; kas atbild tad, ja atklājas, ka mākslas darbs nav autentisks? 

Paturot prātā minētos jautājumus, sekundārais mākslas tirgus visbiežāk liek bažīties par tiesiskā regulējuma trūkumiem mākslas tirgū. Tā kā, no vienas puses, sekundārā tirgus spēlētāji ir vadošie izsoļu nami ar saviem iekšējiem noteikumiem, bet, no otras puses, - neregulēts personu loks ar dažādiem mākslas tirgotājiem, kolekcionāriem un cilvēkiem bez pieredzes mākslas tirgū, sekundāro mākslas tirgu no tiesiskā aspekta var iedalīt divās grupās - izsoļu nami, kuru normatīvais regulējums ir tieši noteikts iekšējos kārtības noteikumos, un pārējais tirgus, kur mākslas darbu atsavināšana atbilstoši tirgus specifikai nav regulēta.23 Pašreiz sekundāro mākslas tirgu regulē daudzi ieteikumi un vadlīnijas par tiesisku mākslas darbu apriti, tomēr nav vienotas normatīvo aktu bāzes, kas ļautu noteikt vainīgo personu atbildību zagta, viltota vai nelegāli iegūta mākslas darba atsavināšanā.24 

MĀKSLAS DARBA IZPĒTE 

Reaģējot uz vienota regulējuma trūkumu, 2012. gadā Bāzeles Pārvaldes institūts izdeva mākslas tirdzniecības vadlīnijas, apkopojot vadošo izsoļu namu iekšējos noteikumus.25 Vadlīnijās ir noteiktas mākslas darbu atsavināšanas procesā iesaistīto pušu tiesības un pienākumi, piemēram, vadlīnijas izvirza prasību mākslas tirgotājam ievērot konfidencialitāti pret savu klientu, nepieļaut interešu konfliktu attiecībā uz cenu noteikšanu. Ir noteikts ari obligāts mākslas tirgus operatora pienākums veikt atsavināmā mākslas darba izpēti jeb t.s. due diligence, lai pārliecinātos par darba izcelsmi un nodrošinātu tiesisku īpašumtiesību pāreju. Par nepienācīgi veiktu izpētes procesu vadlīnijas nosaka mākslas tirgotāja atbildību. Izpēte ļauj izvairīties no potenciāliem trešo personu prasījumiem nākotnē, kā arī ierobežo neatbilstošu mākslas darba vērtības noteikšanu. Vadlīnijas paredz sešu soļu kārtību mākslas priekšmeta un kolekcionējama mākslas priekšmeta izpētes procesā: 

(1) vēsturiskā izcelsmes pārbaude; 

(2) informācijas iegūšana no pārdevēja; 

(3) pārdevēja datu pārbaude; 

(4) publisko datubāzu pārbaude, pārliecinoties, vai mākslas priekšmets nav zagts; 

(5) informācijas iegūšana no sertificētiem ekspertiem, pārbaudot mākslas darba autentiskumu; 

(6) vēsturiskā restaurācijas pārbaude.26 Nozīmīgo izpētes procesu saskaņā ar labo praksi 

parasti veic izsoļu nami, muzeji, mākslas tirgotāji, lai nodrošinātos pret viltojumiem, kā arī zagtu vai kara laikā iegūtu mākslas darbu iegādi, tomēr vairumā jurisdikciju pienākums veikt izpēti nav iestrādāts normatīvo aktu bāzē. Izņēmums ir Šveices Konfederācija, kas 2004. gadā izdevusi likumu par kultūras priekšmetu starptautisko pārvietošanu, nosakot izpētes procesu kā obligātu pienākumu mākslas darbu pirkšanas-pārdošanas procesā.27 Likums paredz personai pienākumu, pārvietojot kultūras priekšmetus (mākslas darbus), veikt šādu izpēti: (a) noteikt, vai kultūras priekšmets nav zagts vai iegūts pretēji tā īpašnieka gribai; (b) noteikt, vai kultūras priekšmets nav nelegāli ievests Šveices teritorijā. Papildus jau noteiktajam regulējumam likums paredz pienākumu mākslas darbu pirkšanas-pārdošanas speciālistiem sniegt visu nepieciešamo informāciju par mākslas darbu, kā arī reģistrēt katru savu veikto pārdošanas darījumu datubāzē. Latvijas, citu Baltijas valstu un Eiropas Savienības dalībvalstu likumdošana analogu pienākumu veikt izpētes procesu neparedz. 

Izpētes procesa nozīmi labi ilustrē lieta Solomon R. Guggenheim Foundation v. Lubell.28 Solomona Gugenheima fonds, kurš darbojas Gugenheima muzeja vārdā, cēla prasību pret Reičelu Lubellu (Rachel Lubell) par mākslinieka Marka Šagāla guašas darba "Menageries" atgūšanu, kurš tika ziedots Solomonam R. Gugenheimam 1937. gadā. Savukārt R. Lubella to iegādājās 1967. gadā no kādas galerijas Ņujorkā par 170 000 dolāriem. Vairāk nekā divdesmit gadus darbs glabājās pie R. Lubellas un tika izstādīts daudzās izstādēs. Veicot darba novērtēšanu "Sotheby's" izsoļu namā, zagto mākslas darbu pamanīja Gugenheima muzeja darbiniece. ASV Ņujorkas štata Augstākās apelācijas tiesa secināja, ka pierādīšanas pienākums gulstas nevis uz muzeju kā patieso īpašnieku, bet gan uz mākslas darba labticīgo ieguvēju, kura pienākums ir veikt pienācīgu rūpību darba iegādes procesā. No šī piemēra ir secināms, ka pierādīšanas pienākums šādā īpašumtiesību strīdā gulstas uz labticīgo ieguvēju, kura pienākums, iegādājoties mākslas priekšmetu, ir veikt izpēti. 

NELEGĀLI IEGŪTU NAUDAS LĪDZEKĻU LEGALIZĒŠANA 

Bāzeles Pārvaldes institūta izdotajās vadlīnijās kā viena no būtiskākajām problēmām tiek minēta mākslas tirgus izmantošana nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizācijai. Ņemot vērā, ka sekundārajā tirgū mākslas darbu piedāvājums ir ierobežots, tad pieprasījums pārsniedz piedāvājumu un mākslas darbu pircēji bieži vien apzināti iegādājas zagtus darbus, tādā veidā kļūstot par daļu no noziedzīgu darījumu ķēdes. 

2016. gada 17. jūnijā Bāzeles Pārvaldes institūts ir izdevis Bāzeles mākslas tirgus principus attiecībā uz nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas novēršanu.29 Izdotie principi nosaka trīs galvenos kritērijus noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas pārbaudē: 

(1) klienta pārbaude - zini savu klientu (know your client); 

(2) mākslas priekšmeta izcelsmes pārbaude; 

(3) mākslas priekšmeta pircēja līdzekļu izcelsmes pārbaude. 

Atbilstoši Eiropas Savienības direktīvu 2005/60/EK un 2006/70/EK30 prasībām arī Latvijas normatīvajos aktos ir nostiprināts pienākums veikt pasākumu kompleksu, kas ir domāti tam, lai novērstu valsts finanšu sistēmas izmantošanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai vai terorisma finansēšanai.31 Tomēr Bāzeles Pārvaldes institūta izstrādātie principi papildus finanšu līdzekļu izcelsmes pārbaudei nosaka pienākumu veikt darījuma priekšmeta izcelsmes pārbaudi, kas ir specifiski mākslas tirgum un ierobežo prettiesiskus darījumus, kur mākslas priekšmets tiek izmantots, lai legalizētu noziedzīgi iegūtus naudas līdzekļus. Veicot mākslas priekšmeta izcelsmes pārbaudi, mākslas tirgotājam ir jāiegūst visa iespējamā dokumentācija, kas apstiprina šī priekšmeta izcelsmi, īpašumtiesības un autentiskumu, tādā veidā nosakot mākslas darba patieso vērtību.32 

Mākslas darbu tirgotāja kompetences un to profesijas vienota tiesiskā regulējuma nepieciešamību pierāda 2015. gadā iesāktais kriminālprocess par krāpnieciskām darbībām pret šveicieti īvu Buvjē (Yves Bouvier). Laikā no 2002. gada līdz 2015. gadam Ženēvas brīvostas pārvietošanas un uzglabāšanas kompānijas "Natural Le Coutre" īpašnieks pārdeva Krievijas pilsonim Dmitrijam Ribolovļevam vairākas vecmeistaru gleznas, tai skaitā Vincenta van Goga "Paysage Avec un Olivier", Pikaso "Les Noces de Pierette" un Gustava Klimta ievērojamo darbu "Wasserchlangen II". Kolekcionējamie mākslas priekšmeti tika atsavināti par labu mākslas tirgotāja klientam par summu, kas divreiz pārsniedza to tirgus vērtību, tādā veidā mākslas tirgotājs ieguva komisijas maksu vairāk nekā viena miljarda eiro apmērā. īva Buvjē veiktajās darbībās ir saskatāmi vairāki būtiski tiesību pārkāpumi. Pirmkārt, netika veikta pienācīga mākslas darbu izpēte un klientam tika sniegta maldinoša informācija par mākslas darba vērtību, otrkārt, mākslas tirgotājs rīkojās pretēji klienta interesēm un nonāca interešu konfliktā, pirms darījuma noslēgšanas nosakot sev vajadzīgo cenu. Jāmin, ka tieši īva Buvjē krāpnieciskās darbības bija cēlonis grozījumiem Šveices muitas regulējumā, kas paredz stingrāku eksporta kontroli.33 Atbilstoši iepriekš minētajam Šveices Konfederācijas likumam par kultūras priekšmetu starptautisko pārvietošanu atbildība par nesamērīgu komisijas maksu ir jāuzņemas mākslas tirgotājam, un pienākums sniegt visu iespējamo informāciju par izpētes procesā iegūtajiem datiem gulstas uz tirgotāja pleciem. 

KOPSAVILKUMS 

Mākslas tirgū galvenais objekts ir mākslas priekšmets, kurš nosaka tiesisko attiecību veidošanu un problemātiku katrā no tā tirgus attīstības posmiem. Lai gan mākslas tirgū ļoti izplatīti ir ievērot mutiskas 

vienošanās noslēgšanu, kas tiek balstīta uz tirgū iedibinātajiem paražu principiem, māksliniekam un mākslas tirgotājam ir nozīmīgi slēgt rakstiskas vienošanās. Slēdzot šādu vienošanos, tiek regulēta gan mākslinieka mantisko tiesību nodošana brīdī, kad mākslas darbs nonāk sekundārajā tirgū, gan aizsargātas mākslinieka tiesības saņemt atlīdzību par atsavināto mākslas darbu. Rakstiska vienošanās aizsargā arī pašu mākslas tirgotāju, kurš līgumā var paredzēt konkurenci ierobežojošus noteikumus, ja mākslinieks vairs nevēlas tikt pārstāvēts no mākslas tirgotāja puses. 

Tā kā nav vienotu vadlīniju un noteikumu, sarežģītajā starptautiskajā mākslas tirgū pat visuzmanīgāko un zinošāko pircēju un mākslas entuziastu intereses var tikt aizskartas, radot ievērojamus finansiālus zaudējumus. Neskatoties uz mākslas tirgotāja būtisko lomu mākslas darbu atsavināšanas procesā, pašreiz likuma ietvars neparedz, piemēram, mākslas tirgotāju kvalificēšanu vai pienākumu un atbildības sadalījumu starp tirgotāju un pircēju. Autores ieskatā, ir nepieciešams sākt ar vienotām vadlīnijām, kas apkopo iedibināto labo industrijas praksi, par pamatu ņemot, piemēram, Bāzeles Pārvaldes institūta mākslas tirdzniecības vadlīnijas. Šis risinājums nenovērstu pilnīgi visas mākslas tirgus nepilnības īsā termiņā, tomēr ilgākā laika posmā varētu tikt nostiprināti mākslas tirgus ētikas standarti un mākslas tirgus tiktu padarīts caurskatāmāks un drošāks. 

1 The Art&Finance Report, 2016 of Deloitte. Pieejams: https://www2.deloitte.com/lu/ en/pages/art-finance/articles/art-finance-report.html [skatīts 27.06.2017.]. 

2 Davos 2015: Nouriel Roubini says art market needs regulation. Pieejams: https:// www.ft.com/content/992dcf86-a250-lle4-aba2-00144feab7de?mhq5j=el [skatīts 27.06.2017.]. 

3 The Art&Finance Report, 2016 of Deloitte. Pieejams: https://www2.deloitte.com/lu/ en/pages/art-finance/articles/art-flnance-report.html [skatīts 27.06.2017.]. 

4 Torntone S. Septiņas dienas mākslas pasaulē. Rīga: Neputns, 2014,120. Ipp.

5 Turpat, 102. Ipp. 

6 Findlay M. The Value of Art. Money. Power. Beauty. Prestel Verlag. Munich. London. NewYork, 2014, p. 157. 

7 Findiay M. The Value of Art. Money. Power. Beauty. Prestel Verlag. Munich. London. NewYork, 2014. 

8 Lerner E.R., Bresler J. Art Law. 4th edition. New York: Practising Law Institute, 2012. 

9 Findlay M. The Value of Art. Money. Power. Beauty. Prestel Verlag. Munich. London. NewYork, 2014. 

10 Autortiesību likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2000., Nr. 148/150. 

11 Torntone S. Septiņas dienas mākslas pasaulē. Rīga: Neputns, 2014,108. Ipp.

12 Bernes konvencija par literatūras un mākslas darbu aizsardzību: Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO). Latvijas Vēstnesis, 21.02.2003., Nr. 29 (2794).

13 Par Romas konvenciju par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 31.03.1998., Nr. 84/85. 

14 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/48/EK (29.04.2004.) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. 

15 Zwick Т. Sotheby's Wins in Dispute with Jancou Gallery Over Cady Noland Artwork, 2013. Pieejams: http://www.artinamericamagazine.com/news-features/news/ sothebys-wins-in-dispute-with-jancou-gallery-over-cady-noland-artwork-/ [skatīts 27.06.2017]. 

16 Komerclikums. Latvijas Vēstnesis, 04.05.2000., Nr. 158/160. 

17 Prowda BJ. Visual Arts and The Law. London: Lund Humphries in association with Sotheby's Institute of Art, 2013, p. 135. 

18 Lerner E.R., Bresler J. Art Law. 4th edition. New York: Practising Law Institute, 2012, p. 15. 

19 Prowda BJ. Visual Arts and The Law. London: Lund Humphries in association with Sotheby's Institute of Art, 2013, p. 136. 

20 Merryman H.J., Elsen E.A., Urice K.S. Law, Ethics and the Visual Arts. 5th edition. The Netherlands: Kluwer Law International, 2007, p. 421. 

21 Prowda BJ. Visual Arts and The Law. London: Lund Humphries in association with Sotheby's Institute of Art, 2013, p. 137. 

22 Findlay M. The Value of Art. Money. Power. Beauty. Prestel Verlag. Munich. London. NewYork, 2014. 

23 The Art&Finance Report, 2016 of Deloitte. Pieejams: https://www2.deloitte.com/lu/ en/pages/art-finance/articles/art-finance-report.html [skatīts 27.06.2017].

24 Ibid 

25 Selle von C, Christ Th. Basel Art Trade Guidelines. Switzerland: Basel Institute on Governance. 2012.Pieejams:https://www.baselgovernance.org/sites/collective. localhost/files/publications/basel_art_trade_guidelines.pdf [skatīts 27.06.2017].

26 Ibid, p. 13. 

27 Federal Act on the International Transfer of Cultural Property, 20.06.2013. Pieejams: http://www.unesco.org/culture/natlaws/media/pdf/switzerland/ch_ actintaltrsfertcultproties2005_engtno.pdf [skatīts 27.06.2017]

28 J.В. Prowda. Visual Arts and The Law. Lund Humphries in association with Sotheby's Institute of Art. London. 2013, p. 222. 

29 Basel Art Trade Principles on Anti-Money Laundering. Switzerland: Basel Institute on Governence, 2016. Pieejams:https://www.baselgovernance.org/sites/biog/ arttrade/Green%20Paper%2017%2006%202016.pdf [skatīts 27.06.2017.]. 

30 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/60/EK, 2005. gada 26. oktobris, par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai. Pieejams: http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A32005L0060

31 Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 30.07.2008., Nr. 116 (3900). Skat. arī: Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr. 1071 "Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem". Latvijas Vēstnesis, 29.12.2008, Nr. 201 (3985). Latvijas Republikas Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 27.08.2008. noteikumi Nr. 125 "Klientu padziļinātās izpētes normatīvie noteikumi". Latvijas Vēstnesis, 02.09.2008, Nr. 135 (3919).' 

32 Basel Art Trade Principles on Anti-Money Laundering. Switzerland: Basel Institute on Governence, 2016. Pieejams: https://www.baselgovernance.org/sites/biog/ arttrade/Green%20Paper%2017%2006%202016.pdf [skatīts 2706.2017]. 

33 Neuendorf H. Switzerland's Tough New Stance on Freeports Will Shake the Art World, 2015. Pieejams: https://news.artnet.com/market/switzerland-freeport-regulations-367361 [skatīts 27.06.2017]. 


Aizvērt



AS "AIFP Baltic Asset Management" izsniegta licence alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieka darbībai

10.07.2017

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padome 2017. gada 6. jūlijā ir pieņēmusi lēmumu AS "AIFP Baltic Asset Management" piešķirt licenci alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieka darbībai, kā arī reģistrēt slēgto alternatīvo ieguldījumu fondu "Baltic Forestland Fund I". Slēgtais alternatīvo ieguldījumu fonds “Baltic Forestland Fund I” plāno veikt ieguldījumus meža zemju portfeļos Baltijas valstīs, par galveno mērķi izvirzot Latvijas nekustamā īpašuma tirgu.

BDO Law sagatavoja nepieciešamos dokumentus pārvaldnieka licencēšanai, kā arī pārstāvēja klientu Finanšu un kapitāla tirgus komisijā. No biroja puses projektā piedalījās Justīne Tomsone un Laura Marija Randere.


Lasīt vairāk

AS “AIFP Baltic Asset Management” ir pirmais Latvijā licencētais alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieks, kas iepriekš nav ieguvis ieguldījumu pārvaldes sabiedrības statusu (pārējie licencētie alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieki vēsturiski vispirms ir ieguvuši ieguldījumu pārvaldes sabiedrības statusu, un tikai pēc Alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieku likuma spēkā stāšanās 2013. gadā papildus ieguvuši arī alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieka statusu).


Aizvērt






Ielādēt vairāk