Jaunumi

 









Pie medus poda – tikai bez soda punktiem.

13.07.2018

Pie medus poda – tikai bez soda punktiem.


ZAB BDO Law vecākais jurists un konkurences tiesību prakses vadītājs Andis Kārkliņš izklāsta karsto situāciju par taksometru novietošanas problēmu pie lidostas Rīga, sniedz savu viedokli un salīdzina ar citu Eiropas valstu pieredzi, kā arī sniedz priekšlikumus situācijas sakārtošanai.


Lasīt vairāk

Taksometru problēmas starptautiskajā lidostā “Rīga” izraisījušas aktīvu viedokļu apmaiņu publiskajā telpā. Daudzi viedokļa paudēji uzskata, ka būtiski tiek iedragāts Latvijas valsts tēls ārvalstu tūristu acīs, citi norāda uz jomas nesakārtotību un uzraugošo iestāžu nespēju likumdošanas izstrādē. Kas ir cēlonis šābrīža situācijai un sabiedrības negatīvajam viedoklim un kā risināt taksometru jautājumu lidostā “Rīga”?

Pārmaiņas lidostas teritorijā sākās 2017. gada rudenī pēc Augstākās tiesas sprieduma, kas lidostai noteica pienākumu nodrošināt taksometriem piekļuvi tās teritorijai pēc vienlīdzīgiem nosacījumiem. Lidosta bija noteikusi savu kārtību taksometra novietošanai un stāvēšanai, piešķirot priviliģētu stāvokli divām taksometru firmām. Tomēr tiesa norādīja, ka, tā kā lidostas teritorijā Mārupes novada dome nebija izveidojusi taksometru stāvvietu, lidostai pašai nebija tiesību to darīt. Lidostai tiesas spriedums uzlika par pienākumu nojaukt barjeru, kas bija paredzēta taksometru stāvēšanai joslā pie lidostas termināļa, kur pasažieri ierodas Rīgā, tas ir, pie atlidošanas jeb tā sauktā “zelta kilometra”. Šī sprieduma izpildes sekas – taksometru nepieejamība Baltijas lielākajā lidostā, “uzpūstas” un kvalitātei neatbilstošas braucienu cenas, apvainojušies tūristi, sabojāts valsts tēls – acīmredzami norāda, ka lidostai steidzami nepieciešamas pārmaiņas, lai sakārtotu šo jucekli. Rīga nav vienīgā pilsēta uz pasaules kartes, kuru piemeklējušas līdzīgas problēmas, tāpēc daudz ko var mācīties no citās valstīs ieviestiem risinājumiem.

Citu valstu pieredze

Aplūkojot situāciju citās valstīs šajā aktuālajā jautājumā, secināms, ka problēmu Rīgas lidostā var atrisināt salīdzinoši viegli. Par piemēru var ņemt dažādos modeļus un pieejas, kas ieviestas lielo valstu lidostās, kur pasažieru plūsma ir ievērojami lielāka nekā lidostā “Rīga”.  Piemēram, Zaventemas lidostā Briselē taksometru pakalpojuma sniedzējiem ir nepieciešamas speciālas licences, lai sniegtu savus pakalpojumus lidostas teritorijā, bet Šarla de Golla lidostā Parīzē vajadzīga gan licence, gan tiek noteikts konkrēts skaits reižu, cik viens taksometrs ar izsniegto licenci var iebraukt lidostas teritorijā dienas laikā. Lai saņemtu speciālo “lidostas licenci”, taksometriem būtu jāizpilda vairāki kritēriji, piemēram, noteikts vadītāja stāžs, soda punktu neesamība, automašīnas vecums, automašīnas ekoloģiskums. Ievērojot, ka lidosta ir, iespējams, vieglākais taksometru ienākumu avots, kas turklāt bieži tiek izmantots negodprātīgi, paļaujoties uz tūristu nezināšanu, kāpēc gan nenoteikt šādus kvalitātes un drošības kritērijus?

Arlanda lidostā Stokholmā speciālas licences nepastāv, taču ir izveidota rotācijas sistēma, ko pārvalda neatkarīga kompānija, kas izvērtē taksometru kompāniju spējas sniegt noteiktiem standartiem atbilstošus pakalpojumus. Piemēram, ja taksometru kompānija apliecina, ka tā spēj izpildīt konkrētus kritērijus, ar to tiek noslēgts līgums un uzraugošā kompānija ļauj konkrētā uzņēmuma taksometriem iebraukt teritorijā. Pēc būtības šis risinājums ir līdzīgs “lidostas licenču” sistēmai, bet šajā gadījumā ir iespējama stingrāka kontrole. Viena no interesantākajam prasībām Arlandas lidostā ir automašīnas “ekoloģiskās draudzības” izvērtēšana, kas tieši ietekmē gaidīšanas laiku rindā. Proti, ja taksometra vadītājam ir elektroauto, tad teorētiski viņam tiek nodrošinātas prioritāras tiesības sniegt pakalpojumus. Līdzīgs risinājums ir ieviests Šipholas lidostā Amsterdamā. Tajā taksometram jābūt reģistrētam noteiktā reģistrā un jāatbilst noteiktām prasībām, un reģistra uzturētājs uzrauga taksometru atbilstību šīm prasībām. Savukārt Budapeštas lidostā tiek rīkots publiskā iepirkuma konkurss, kur konkursa kārtībā izvēlas taksometra operatoru uz pieciem gadiem.

Nesen jauns normatīvais regulējums spēkā stājies Helsinku galvenajā lidostā, kur vienas rindas vietā izveidotas četras rindas, un tagad lidostas klienti uz atsevišķa ekrāna var salīdzināt taksometru kompāniju tarifus. Katras taksometra kompānijas ekrānā ir redzama sākuma cena un kilometra izmaksas, kā arī fiksētās cenas piedāvājumi, kas ir atkarīgi no klienta izvēlētā galamērķa. Atkarībā no tā, kura taksometru firma tiek izvēlēta, iekāpšanas cena svārstās no 8,50 līdz 12 eiro, bet maksa par kilometru – no 1,39 līdz 1,55 eiro. Savukārt, izvēloties braucienu par fiksētu cenu, piemēram, pirmdienā brauciens no lidostas līdz Helsinku centram izmaksās 39 līdz 43 eiro. Pagaidām gan tukša ir ceturtā rinda, kas paredzēta neatkarīgajiem operatoriem, piemēram, Taxify, vai līdzīga pakalpojuma sniedzējiem.

Priekšlikumi un ieteikumi taksometru nozares sakārtošanā

Runājot par taksometru sniegto pakalpojumu cenām, daudzās lidostās Eiropā ir noteikti maksimālie tarifu griesti, kas atvieglo dzīvi gan pakalpojuma sniedzējam, gan pakalpojuma saņēmējam. Redzams arī, ka savstarpējais konkurences līmenis tiek noturēts diezgan augsts. Apskatītie risinājumi ir šķietami trāpījuši mērķī, radot patērētājiem un pakalpojumu sniedzējiem pieņemamus apstākļus. Tomēr ceļš uz mērķi nevienā gadījumā nav bijis viegls, jo katra valsts ir veltījusi ievērojamu laiku, lai identificētu iespējamos konkurences tiesību riskus, ko rada vai var radīt katrs no risinājumiem. Arī Satiksmes ministrijas darba grupai, vērtējot Ekonomikas ministrijas iesniegtos priekšlikumus situācijas risināšanai starptautiskajā lidostā “Rīga”, ir jāpievērš rūpīga uzmanība potenciālā risinājuma konkurences tiesību riskiem. Prasībām ir jābūt objektīvi pamatotām un adekvātām, kā arī balstītām uz godīgas konkurences principiem. Darba grupai jāizvairās no pārregulācijas, kas var rezultēties pakalpojumu sniegšanas monopolizēšanā un būtiskā sadārdzināšanā. Svaru kausa noliekšana tikai nedaudz vairāk par labu vienai vai otrai iesaistītajai pusei var radīt mākslīgus un nepamatotus ierobežojumus konkurencei vai nesamērīgi kaitēt patērētājiem.


Aizvērt



iTiesības | Darba devēja uzteikuma apstrīdēšanas termiņa nokavējuma sekas

27.06.2018

iTiesības | Darba devēja uzteikuma apstrīdēšanas termiņa nokavējuma sekas


Cik ilgā laikā darbiniekam, kurš darba uzteikumu uzskata par nepamatotu, ir jāceļ prasība savu interešu aizsardzībai? Kādas sekas rada šādas prasības celšanas termiņa nokavējums? Šis jautājums risināts  aktuālā tiesas spriedumā un to analizē BDO Law juriste Dārta Eglīte savā rakstā, kas publicēts portālā iTiesības.


Lasīt vairāk

Darba likumā (DL) paredzēts īpašs mehānisms darbinieka tiesisko interešu aizsardzībai, ja darba attiecības izbeigtas nepamatoti, proti, iespēja celt prasību, lūdzot atzīt darba devēja uzteikumu par spēkā neesošu. Būtiski, ka DL 122.pantā noteikts saīsināts prasības celšanas termiņš, t.i., 1 mēnesis no uzteikuma saņemšanas dienas vai – no atlaišanas dienas, ja, piemēram, uzteikums darbiniekam nav izsniegts, bet viņam liegta piekļuve darba vietai . Saīsināts prasības celšanas termiņš nodrošina šo kategoriju lietu ātrāku izskatīšanu, kas ir īpaši svarīgi darba strīdos, kur katra diena darbiniekam rada arvien lielāku piespiedu darba kavējumu, savukārt darba devējam – lielākus izdevumus, ja tiesa apmierina darbinieka prasību.

Līdz šim tiesu praksē bija nostiprināta atziņa, ka termiņa nokavējums ir pietiekams pamatojums, lai noraidītu prasību atzīt darba devēja uzteikumu par spēkā neesošu. Proti, ja lietas izskatīšanas laikā konstatēja, ka prasība celta pēc DL 122.pantā noteiktā termiņa beigām, tiesa prasību noraidīja, nepārbaudot tās pamatā esošos apsvērumus uzteikuma atzīšanai par spēkā neesošu. Līdzšinējā judikatūra mainīta ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) Civillietu departamenta 25.04.2018. spriedumu lietā Nr.SKC-404/2018 (Spriedums).

Lietas būtība

Prasītāja bija darba tiesiskajās attiecībās ar SIA "Rīgas namu pārvaldnieks" (Sabiedrība) un saskaņā ar grozījumiem darba līgumā pildīja iecirkņa "Kurzeme" Apsaimniekošanas daļas nama pārziņa pienākumus namu pārziņa pārejošas darbnespējas laikā. Sabiedrība 25.07.2016. izsniedza prasītājai darba līguma uzteikumu, kurā norādīja, ka darba tiesiskās attiecības izbeigtas ar 25.07.2016, pamatojoties uz DL 113.pantu (uz noteiktu laiku noslēgts darba līgums).

25.08.2016. prasītāja cēla tiesā prasību pret Sabiedrību, lūdzot atzīt par spēkā neesošu darba devēja 25.07.2016. uzteikumu. Gan 1., gan apelācijas instances tiesa prasību noraidīja, pamatojoties uz DL 122.pantā noteiktā termiņa prasības celšanai nokavējumu. Prasītāja nebija lūgusi atjaunot nokavēto prasības celšanas termiņu atbilstoši DL 123.pantam

AT secinājumi

Civilprocesa likuma (CPL) 189.pantā noteikts, ka tiesas nolēmumu, ar kuru lietu izspriež pēc būtības, tiesa izdod sprieduma veidā. Konkrētajā gadījumā AT konstatēja, ka, noraidot prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, jo pārkāpts termiņš prasības celšanai, lieta pēc būtības netika izskatīta, proti, netika vērtēti prasītājas argumenti, kāpēc uzteikums atzīstams par spēkā neesošu. Spriedumā norādīts, ka šādā situācijā faktiski "izspēlēta" lieka un nevajadzīga procedūra tikai tāpēc, lai mēģinātu realizēt CPL 189.panta 1.daļā un 426.panta1.daļā noteikto prasību par lietas izskatīšanu pēc būtības, kas tomēr nav noticis, jo nekādu atspoguļojumu un vērtējumu pušu paskaidrojumiem un lietā esošajiem pierādījumiem pēc būtības sprieduma motīvu daļā nav.

Lietu, kurās prasītājam nav prasības tiesību, virzīšana pa tiesu instancēm atzīta par procesuālās ekonomijas principa neievērošanu. Turklāt AT uzsvērusi, ka tas rada arī finansiālus zaudējumus lietā zaudējušai pusei, kura parasti ir prasītājs un kam, esot atbrīvotai no tiesas izdevumiem valsts labā, nereti kā tiesāšanās izdevumi jāsamaksā atbildētājam ievērojamas naudas summas.

Šajā situācijā kā piemērotāko risinājumu AT izvēlējās iespēju izvērtēt DL 122.pantā noteikto termiņu prasības celšanai jau prasības pieteikuma iesniegšanas stadijā. Proti, tiesnesis, saņemot pieteikumu, pārliecinās, vai ir ievērots prasības celšanas termiņš, un tā nokavējuma gadījumā piemēro CPL 132.panta 1.daļas 2.punktu, kurā paredzēts, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību. Savukārt, ja DL 122.panta pārkāpums konstatēts tiesvedības stadijā, tiesa izbeidz tiesvedību, pamatojoties uz CPL 223.panta 2.punktu. 

Arī konkrētajā lietā AT atcēla apgabaltiesas spriedumu un izbeidza tiesvedību lietā atbilstoši CPL 223.panta2.punktam.

Spriedumā norādīts, ka iespējamās tiesneša kļūdas prasības pieteikuma pieņemšanas stadijā uz prasītāja blakus sūdzības pamata novēršamas daudz vienkāršākā procesuālā kārtībā apelācijas un kasācijas instances tiesā.

Atsevišķās domas

Šāda risinājuma iespējamā problemātika atspoguļota 4 AT Civillietu departamenta tiesnešu atsevišķajās domās par konkrēto nolēmumu. 

Pirmkārt, tiesnešu kolēģija īpaši uzsvēra, ka CPL 132.pantā kā prasības pieteikuma nepieņemšanas pamats nav paredzēts termiņa nokavējums. 

Otrkārt, tiesnešu kolēģija norādīja uz CPL 132.panta 4.daļu, kurā noteikti gadījumi, kad tiesneša atteikums pieņemt prasības pieteikumu nav šķērslis tā atkārtotai iesniegšanai tiesā, novēršot pieļautos trūkumus. Starp tiem nav CPL 132.panta 1.daļas 2.punkta, kas būtu piemērojams šajā situācijā. Līdz ar to, ja darbinieks objektīvu apstākļu dēļ prasības celšanas termiņu ir nokavējis un, ceļot prasību, aizmirsis lūgt atjaunot procesuālo termiņu atbilstoši DL 123.pantam, viņš neatgriezeniski zaudē prasības tiesības. Tomēr, atsakot pieņemt šādu prasības pieteikumu, pēc departamenta tiesnešu domām, personai nepamatoti liegta tiesas pieejamība, ko nevar attaisnot ar procesuālo ekonomiju. 

Secinājumi

Ar Spriedumu radīta jauna konstrukcija DL 122.pantā paredzētās prasības izskatīšanai, kas jau prasības pieteikuma iesniegšanas stadijā ļauj pārtraukt tādu pieteikumu tālāku virzību, kuri ir noraidāmi prasības celšanas termiņa nokavējuma dēļ. Tas, nenoliedzami, apliecina, ka ne tikai likumdevējs, bet arī tiesa (ar judikatūras palīdzību) var radīt veidus, kā padarīt tiesvedības procesu ātrāku un efektīvāku. 

Spriedumā noteiktais nemaina DL 122.pantā paredzētā termiņa prasības celšanai ievērošanas nozīmi, bet gan nosaka tā izvērtēšanas pienākumu jau prasības pieteikuma iesniegšanas stadijā. Šāda pieeja ir loģiska un pamatota, jo nerada prasītājam ilūziju, ka viņa prasības pieteikums formāli atbilst likumā noteiktajiem priekšrakstiem un tādēļ ir skatāms pēc būtības, lai gan patiesībā tā nav. 

No tiesnešu atsevišķajām domām secināms, ka šādas kārtības noteikšana galvenokārt bijis strīdus objekts AT seku dēļ, ko atteikums pieņemt prasības pieteikumu rada prasītājam, ja tas laikus nav pieteicis lūgumu atjaunot procesuālo termiņu prasības celšanai. Lai gan atsevišķajās domās pareizi norādīts uz atkārtota prasības pieteikuma iesniegšanas neiespējamību CPL 132.panta 4.daļas izpratnē, tomēr nav uzskatāms, ka personai šādā situācijā nepamatoti liegta tiesas pieejamība. DL 123.panta 2.daļā jebkurā gadījumā imperatīvi noteikts prasītāja pienākums vienlaikus ar pieteikuma par termiņa atjaunošanu iesniegšanu celt tiesā arī DL 122.pantā noteikto prasību. Līdz ar to pat, ja netiktu grozīta iepriekšējā kārtība un termiņa nokavējums būtu pamats prasības noraidīšanai, prasītājam pieteikums par termiņa atjaunošanu tāpat būtu jāiesniedz vienlaikus ar prasības pieteikumu. 

Avots: iTiesības


Aizvērt



Latvijas Vēstnesis| Caurumi ārzonu sietā

01.06.2018

Latvijas Vēstnesis| Caurumi ārzonu sietā


BDO Law partneris Jānis Zelmenis un vecākais jurists Artūrs Surmovičs intervijā portālam Latvijas Vēstnesis sniedz komentārus par Saeimas pieņemtajiem grozījumiem Publisko iepirkumu likumā. Šie grozījumi ir ar tik milzīgiem caurumiem ārzonu sietā, ka 95% ofšoru par šo it kā stingrāko regulējumu, kas stājas spēkā 1. jūnijā, vien pasmaida.


Lasīt vairāk

ĪSUMĀ

  • Neatradām nevienu iepirkuma uzvarētāju, uz kuru šie grozījumi attiektos. Šie grozījumi neko nemainīs.
  • Saeimā deputāti un komisijas tiek algotas par publisko – mūsu – naudu, un, izstrādājot grozījumus Publisko iepirkumu likumā, tā ir notrallināta.
  • Šāda regulējuma nav nevienā citā Eiropas Savienības valstī.
  • Slogs tiks pārlikts uz iepirkuma pretendentu, kurš skraidīs ar papīriem, lai pierādītu, ka uzņēmums nav saistīts ar ārzonām.

Saeimas mērķis bija ierobežot ārzonu dalību publiskajos iepirkumos. Ja tāds bija mērķis, tad pirmais, kas bija jāsaprot: vai ofšori vispār piedalās iepirkumos?

Neatradām nevienu iepirkuma uzvarētāju, uz kuru šie grozījumi attiektos.

Ja arī ārzonas piedalās iepirkumos, tad ir daudzi starptautiskie nolīgumi un starptautiskie normatīvie akti, kuri neļauj aizliegt šo uzņēmumu dalību. Tas ir arī ietverts tiesību normas tekstā, kas nosaka: ārzona ir zemu nodokļu vai beznodokļu valsts vai teritorija, izņemot Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstis vai to teritorijas, Pasaules Tirdzniecības organizācijas Nolīguma par valsts līgumiem dalībvalstis vai teritorijas un tādas valstis vai teritorijas, ar kurām Eiropas Savienība vai Latvija noslēgusi starptautiskos līgumus par tirgus atvēršanu publisko iepirkumu jomā.

Ja šie ir izņēmumi, kas tad paliek, ko ierobežo? Absolūti neko. Šie grozījumi neko nemainīs.

Viedokli par grozījumiem Publisko iepirkumu likumā palūdzām saviem Vācijas kolēģiem. Viņu pirmā reakcija bija: kāda jēga, Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis taču nevarat ierobežot?

Vējā izkaisīta nauda

Saeimā deputāti un komisijas tiek algotas par publisko – mūsu - naudu, un, izstrādājot grozījumus Publisko iepirkuma likumā, tā izkaisīta vējā. Var publisko sektoru salīdzināt ar privāto. Ja savam priekšniekam pateiktu, ka divas trīs nedēļas esmu strādājis un uztaisījis absolūti nederīgu lietu, viņš man neteiks – malacis, bet pateiks – tu esi tērējis manu naudu bez rezultāta!

Pie šiem Publisko iepirkumu likuma grozījumiem ir strādājusi Saeima, Ministru kabinets un Valsts prezidents. Tad likumprojekts ir nosūtīts atpakaļ, un Saeima pie tā strādājusi vēlreiz.

Nesen vēl prezidents izteicās, ka Saeimai vajadzētu strādāt kvalitatīvāk. Un še tev! Ko iepirkumos taisāmies attīrīt, no kā?

Ofšoru saraksts

Valstis, kas iekļautas MK noteikumos Nr.655 “Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām”, ir ļoti eksotiskas. Ja paskatāmies ofšoru sarakstu, ir izvēlētas valstis, kuras Latvijai nepatīk vai nav noslēgušas starptautiskā līmenī nodokļu konvenciju vai citu līgumu un neapmainās ar nodokļu informāciju.

Sarakstā savulaik bija pāri par 60, bet tagad ir palikušas tikai 25 valstis. Tur, piemēram, ir Bahreina – kas mums ir pret šo valsti? Kāpēc valdība nevar ar šo valsti noslēgt nodokļu konvenciju? Ofšoru sarakstā ir arī Bruneja – kāpēc? Divas ļoti bagātas, mazas valstis. Kas ļauns ir Ekvadorā? Kāpēc ne Brazīlija vai Urugvaja, kuru sarakstā nav? Kas vainas Jamaikai – normāla ekonomika. Ja ar šīm valstīm nav noslēgti starptautiskie līgumi, tad izdarām to! Kas ir vainas Jordānijai, Kenijai?

Kāda vaina ir naudai no Bahreinas vai no Brunejas? Nu tad veiciet due diligence (uzticamības pārbaudi) un iepirkuma dalībnieku pārbaudiet individuāli. Iepirkuma procesā, kurā vērtē cenu, pieredzi un kvalitāti, ieviest formālu kritēriju – ārzonas, ko tas dod? Ja iepirkumos ir uzvarējis Bahreinas investīciju fonds, tad sadzīvojiet ar to vai organizējiet naudas izcelsmes noskaidrošanu. Ja Bahreinas investīciju fonds tiek apkalpots vislabākajās ASV vai Lielbritānijas bankās vai tam ir konts "Deutsche Bank", vai kādam būtu pamats apšaubīt, ka nauda ir “netīra”?

Kas ir ārzona?

Turklāt – kas ir ofšors? Tas ir grūti definējams jautājums. Ne viss, ko sauc par ofšoriem, ir arī ārzona. Te vairāk ir runa par to, ka valstis neapmainās ar informāciju.

Vai ir dzirdēts par investīciju fondiem, ka tie atrodas ofšoros un no turienes arī investē? Kas tur slikts, ja kādai milzīgai vācu celtniecības kompānijai ir finanšu investoru grupa, kura ir ienākusi no ārzonās reģistrēta fonda? Vai no tā notiks kas slikts Latvijas iepirkumos? Vai esam aizmirsuši, ka viss kuģniecības, naftas tirdzniecības bizness notiek ofšoros?

Atgrūžam investorus

Vai vispār Latvijā stāv rindā investori? Nē, nestāv. Ko ar šiem likuma grozījumiem gribam ierobežot? Atgrūst daļu investoru? Vai gribam būt līderi Eiropā un pasaulē ar savu superantiofšorismu? Nodemonstrēt, cik tīri un labi esam un piemērs citiem? Vai esam izgudrojuši piekto birokrātisko riteni?

Jā, šāds regulējums no 2014. gada ir arī Bulgārijā. Bet no likumdošanas viedokļa un kā valsts patriotiem mums gribētos būt vienā kompānijā ar Franciju, Vāciju, Beļģiju un Nīderlandi, nevis sacensties ar Bulgāriju.

Ja paskatāmies, šāda regulējuma nav nevienā citā ES valstī, nav Skandināvijā. Pat Igaunijā nav.

Juridiski atstāta vieta diskusijām

Likuma grozījumi paredz: no publiskā iepirkuma procedūras būtu izslēdzami zemu nodokļu vai beznodokļu valstī un teritorijās reģistrēti uzņēmumi, Latvijā reģistrēti uzņēmumi, kuriem vairāk nekā 25% kapitāla daļu īpašnieks ir ofšorā reģistrēta kompānija, kā arī iepirkumā nebūtu iespējas piedalīties, ja kāds no piedāvājumā norādītajiem apakšuzņēmējiem būtu zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijās reģistrēts uzņēmums.

Formulējums ir juridiski mazliet paviršs, likumdošana ir izmainīta tā, ka ir vieta diskusijām. Kas notiek tad, ja, piemēram, Latvijā iepirkumos piedalās Vācijas uzņēmums, kuram 26% pieder ofšoros reģistrētam investīciju fondam? Vai Vācijas uzņēmums pieder Nīderlandei, kuram savukārt daļa uzņēmuma pieder ārzonai? Piemēram, kas ir patiesais īpašnieks? Ja ieliekam īpašniekos pa vidu Vāciju, vai izvairāmies no ārzonas?

Klasisks iepirkums

Iedomājoties Latvijā klasisko iepirkumu, vai kādai Krāslavas skolai nopirkt zīmuļus iepirkumā piedalīsies kāds uzņēmums no ārzonas? Droši vien ne.

Var būt situācija, ka kāds investīciju fonda vai portfeļa investors ir nopircis kādu uzņēmumu un atrodas ārzonā, bet tādas situācijas būs tikai lielos iepirkumu projektos.

Būs efekts birokrātijas virzienā

Tomēr grozījumiem Publisko iepirkumu likumā būs efekts, jo potenciālam pretendentam būs jāpierāda, ka uzņēmuma īpašnieki vai apakšuzņēmēji nav reģistrēti ārzonās. Vēl viens papīrs, vēl viens administratīvais slogs.

“BDO” strādā ar vienu no pasaules vadošajiem ražotājiem, kas ir šokā par to papīru daudzumu, kas Latvijā ir jāiesniedz iepirkumos. Kas būs vajadzīgs attiecībā uz ārzonām? Viena izziņa, izziņa no otra reģistra, trešā – no ārvalstīm. Atkal ne vecākas kā 30 dienas, zīmogi, apostille utt. Latvijā ir mīlestība pret šūšanu, zīmogiem un parakstiem. Citās valstīs pietiek tikai ar izdruku, un viss. Ja gribam pārbaudīt, vai kāds var parakstīt līgumu, pietiktu tikai atvērt “Lursoft”.

Jāpiebilst, ka “BDO” kā starptautiskam auditoru, grāmatvežu un juridisko pakalpojumu sniedzējam ir ļoti nopietni jāveic kompāniju izpēte. Principā zinām uzņēmumu no A līdz Z, no paša pirmā līdz pēdējam uzņēmumam. Vēl jo vairāk to zina viņu baņķieri.

Sistēma, kas mums palīdz saprast visu uzņēmumu struktūru un visas datubāzes, maksā ļoti dārgi. Valsts ar “Lursoft” neizlīdzēsies. “Lursoft” beigsies ar pirmo ārvalstu uzņēmumu. Kas to darīs? Skaidrs, ka šis slogs tiks pārlikts uz iepirkuma pretendentu, kurš skraidīs ar papīriem, būs jāpierāda, ka uzņēmums nav saistīts ar ārzonām. Tādā ziņā efekts būs – būs jāsaražo vēl viens papīrs.

Avots: https://lvportals.lv/viedokli/296182-caurumi-arzonu-sieta-2018

 


Aizvērt



Dienas bizness | Bez regulējuma paliek ēnā

30.05.2018

Dienas bizness | Bez regulējuma paliek ēnā


Kriptovalūtu regulējuma trūkums liedz virknei uzņēmēju legalizēt darbību un jaunuzņēmumiem piesaistīt kapitālu, vēsta BDO Law juristi - Justīne Tomsone un Valts Stūrmanis intervijā laikrakstam Dienas Bizness.




Lasīt vairāk

Kamēr Latvija sper pirmo soli kriptovalūtu biznesa regulēšanā, tikmēr Maltas ambīcijas ir kļūt par virtuālo aktīvu metropoli, ar skaidru regulējumu piesaistot uzņēmumus no visas pasaules. Regulējuma un tiesiskās paļāvības trūkuma dēļ Latvijā virtuālo aktīvu uzņēmēji ir spiesti palikt ēnu ekonomikā, kas ir zaudējums gan nodokļu ienākumiem, gan kavēklis inovatīva biznesa izaugsmei, situāciju DB raksturo audita, nodokļu, grāmatvedības un finanšu konsultāciju birojs BDO Latvia. BDO Latvia birojs ir piedalījies VID uzziņas sagatavošanas procesā, kas Latvijā maina līdzšinējo kriptovalūtas statusu no preces par kapitāla aktīvu. Nozarē tas tiek vērtēts pozitīvi. Tas ir izrāviens šīs jomas juridiskajā sakārtošanā Latvijā. VID šobrīd uzskata, ka ienākums no kriptovalūtu tirdzniecības ir pielīdzināms ienākumam no kapitāla pieauguma, kam jāpiemēro 20% IIN likme. «Tas nebija nemaz tik viegli. Bet tieši VID parādīja labu izpratni par procesu, kā tiek slēgti kriptovalūtu darījumi,» DB stāsta BDO vecākais nodokļu konsultants Valts Stūrmanis. «Kopā ar Finanšu ministriju VID, vadoties pēc analoģijas, ienākumus no šādiem darījumiem pielīdzināja kapitāla aktīviem. Tas ir liels solis uz priekšu, kas norāda uz mūsu ierēdņu atvērtību un inovatīvu pieeju, jo likumi nav grozīti - tie vienkārši tiek lasīti citādi.» 

Tikai pirmais solis 

VID uzziņa sniedz atbildi tikai uz daļu no jautājumiem, jo kriptovalūtu problemātika ir plaša. Šajos darījumos ir iespējami dažādi uzņēmējdarbības un ienākumu veidi. Viens ir kriptovalūtu radīšana ar datorjaudām - to rakšana (mining). Uz šo darbību VID uzziņa neattiecas, un jautājums, kas tas ir par ienākumu, paliek atvērts. «Tehniski tā varētu būt saimnieciskā darbība, jo ir nepieciešamas specifiskas iekārtas, to darbībai ir sistemātiski jāseko līdzi un process saistīts ar diezgan lielām izmaksām. Arī mērķis ir viens -gūt no tā peļņu,» saka V. Stūrmanis. Ir dzirdēts pat par Latvijas skolēniem, kuri brīvajā laikā nodarbojas ar kriptovalūtu rakšanu. Šādi jautājumi ir dzirdēti arī no vecākiem - kas ir tas, ko mans bērns dara, saka BDO juriste Justīne Tomsone. «Būtībā kriptovalūtu racēji kā fiziskas personas ir arī nodokļu subjekti, bet regulējuma trūkums nesniedz skaidrību, kā šo ienākumu aplikt ar nodokļiem.» 

BDO iniciatīva par regulējuma sakārtošanu ir saistīta ar biroja paša pieredzi, 2017. gada beigās sākot pieņemt norēķinus bitkoinos. «Kad šī ziņa parādījās presē, klienti sāka interesēties, taču ceļš ar bitkoinu pieņemšanu nebija gluds,» atceras V. Stūrmanis. «Ilgu laiku mēs saskaramies ar situāciju, kurā teorētiski varam pieņemt bitkoinus kā samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem, taču Latvijas bankas ir ļoti piesardzīgas un skeptiskas, jo tas ir pretrunā banku politikai par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu (AML). Pieļauju, ka vēl viens iemesls ir kriptovalūtu kā norēķina veida potenciāls konkurēt ar pašu banku biznesu.» BDO pašu pieredze nu liecina, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kuriem ir problēmas ar šiem jautājumiem. «Mēs veicām nelielu aptauju un konstatējām, ka finansiāli šī problēma nemaz nav tik maza un valstij, efektīvi neiekasējot nodokļus, secen iet samērā nozīmīgas summas,» saka J. Tomsone. 

Pārsvarā klienti interesējas par rakšanu, bet ir arī tādi, kas cer nopelnīt, spekulējot ar kriptovalūtu cenu svārstībām. Trešais aktuālais temats ir sākotnējais monētu piedāvājums (initial coin offering jeb ICO), ar ko uzņēmumi publiskijnesaista investīcijas kriptovalūtās. «Sis ir veids, kā uzņēmums var piesaistīt kapitālu, neiesaistot bankas, biržu vai riska kapitālu. Latvija ICO jomā gan atpaliek no Lietuvas un Igaunijas, kas ir daudz aktīvākas šajā jomā. Lietuva un Igaunija pēc piesaistītā ICO kapitāla daudzuma patlaban figurē blakus tādām valstīm kā ASV un Šveice,» saka J. Tomsone. 

V. Stūrmanis vērtē, ka, piemēram, Lietuvas sekmes gan ir saistītas ar konkrētiem darījumiem. Par piemēru var nosaukt blokķēdes banku pakalpojumu firmas Bankera veikto ICO, kas šoziem piesaistīja kapitālu ap 150 miljonu eiro apmērā. «Lietuvas regulatoram jau parādās tehniskas problēmas, jo naudas ienāca tik daudz, cik neviens to negaidīja. Tas arī norāda uz šīs jomas potenciālu,» saka V. Stūrmanis. «Lietuvas regulators ir daudz atsaucīgāks attiecībā uz šāda veida projektiem par mūsu Finanšu un kapitāla tirgus komisiju,» vērtē J. Tomsone. BDO juristu vērtējumā, mazās valstīs daudzus procesus būtiski maina atsevišķi cilvēki, piemēram, iestāžu vadītāji, sevišķi, ja vairākām iestādēm sakrīt redzējums un ir uzņēmība un drosme. V. Stūrmanis paredz, ka Viļņas un Tallinas atvērtība blokķēdes tehnoloģiju biznesam nozīmēs šīs uzņēmējdarbības piesaisti arī no Latvijas, mums attiecīgi to zaudējot. Kā Igaunijas iezīmi viņš min šīs jomas Krievijas izcelsmes uzņēmēju piesaisti, jo netālu ir Sanktpēterburga un krievi labprāt izvēlas kriptovalūtām atvērto Tallinu ES jurisdikcijā savu uzņēmumu reģistrēšanai. FKTK attieksme balstās ES juridiski valdošajā nostājā, ka kriptovalūta ir līgumisks, nevis likumisks maksāšanas līdzeklis. «Tas nozīmē, ka, pusēm vienojoties, savstarpējs norēķins var notikt 
bartera veidā kaut vai ābolos, taču tas nepadara to par likumisku maksāšanas līdzekli valstī, tāpēc no tā distancējas arī FKTK,» komentē J. Tomsone. «Kriptovalūtu kontekstā mēs juridiski pat nedrīkstam teikt «ieguldīt», jo tas nav ieguldījums likuma izpratnē,» viņa saka. «Jebkura persona, kas grib iegādāties kriptovalūtu vai vērtības apliecinājumu (token), ir pakļauta riskam, jo sava veida investīcija pēc būtības tiek faktiski veikta, taču šobrīd spēkā esošie normatīvie akti šīs personas tiesības neaizsargā.» 

Šobrīd lielākā daļa to, kuri grib savam uzņēmumam piesaistīt kapitālu ar ICO, cenšas nekur neminēt vārdu «ieguldījums» un panākt, lai vērtības apliecinājumi, kurus iegādājas investors, nekādi neatgādinātu finanšu instrumentu. Pretējā gadījumā jautājums nonāktu FKTK kompetencē, kas kā vienu no potenciālajiem risinājumiem iesaka nodibināt ieguldījumu pārvaldes sabiedrību. Šāds ieteikums praksē diemžēl bieži izrādās nederīgs, jo ieguldījumu pārvaldes sabiedrība ir licencēts institūts, kura minimālais pamatkapitāls ir 125 tūkstošu eiro liels. Jaunuzņēmums, kura attīstībai ir vajadzīgs papildu kapitāls, neko tādu nevar atļauties. Izrietoši tas bremzē uzņēmējdarbību un jaunuzņēmumu attīstību. 

Malta līderībā 

Tiesiskajā regulējumā un valsts politikā kriptovalūtu jomā izvirzās Malta. Tur pieņemšanas procesā ir trīs likumi - virtuālo finanšu aktīvu likums, likums par digitālo inovāciju, likums par tehnoloģiju inovāciju un pakalpojumiem, kā arī kontroliestādes izveide, kas kontrolēs un licencēs šo biznesu. Malta būs pirmā Eiropā ar skaidru regulējumu, kurā noteikts, kas un kurā brīdī ir jāizdara un kura institūcija par to atbild. Tas ir ciešas privātās un valsts sektora sadarbības rezultāts. Lielākā kriptovalūtu birža pasaulē Binance jau ir paziņojusi, ka pārcels daļu no savām operācijām uz Maltu. Tas ir milzīgs bizness, un šī gada pirmajos trīs mēnešos Binance peļņa bija 200 miljoni eiro, kamēr Vācijas lielākās bankas Deutsche Bank peļņa pa visu iepriekšējo gadu kopā bija 146 miljoni eiro. Maltas premjers valsts politiku aktīvi reklamē - nāciet pie mums, jo šeit ir skaidrs regulējums. Tas acīmredzami ari notiek - arī citas lielās kriptovalūtu biržas ziņo par daļēju vai pilnīgu savu operāciju pārcelšanu. 

Pamata ieguvums biznesam ir skaidrs pienākumu un tiesību apjoms pret valsti, skaidras izmaksas, un nav ikdienas darbs jāapgrūtina, sadzīvojot ar bieži vien neprognozējamiem riskiem. Citur šos riskus nav iespējams identificēt, jo nav regulējuma. 

ES pārnacionālā līmenī kriptovalūtas figurē kopā ar pretterorisma pasākumiem AML piektajā direktīvā. J. Tomsone komentē, ka tas ir saprotams, jo kriptovalūtu tās anonimitātes dēļ var veiksmīgi izmantot arī aizliegtu preču iegādei. «Bet tas ir jautājums par regulējumu, un tāda nav. Tāpēc Malta ir pozitīvais piemērs. Es domāju, ka Latvijai no tā būtu jāmācās, jo šī ir jauna un strauji augoša nozare ar potenciāliem ieguvumiem valstij. Mums ir bijuši daži klienti, kuri ir interesējušies par iespēju veidot ICO projektus, taču beigās lielākā daļa no viņiem par savu jurisdikciju izvēlas Maltu, kas šobrīd pamazām kļūst par ICO citadeli.» 

AML riski viņas vērtējumā tiešām pastāv, tomēr «jebkurš sevi un savus investorus cienošs ICO projekts jau šobrīd šim procesam gatavo dokumentu paketi, kas ir samērā līdzīga tām dokumentu paketēm, kas nepieciešamas, lai licencētu kādu finanšu un kapitāla tirgus regulatora uzraudzībā esošu subjektu. AML politika jau pašlaik ir jebkura solīda ICO standarts. Ja Maltā tiks pieņemti normatīvie akti, kas nosaka skaidras prasības, tā Maltai būs fantastiska iespēja šos projektus piesaistīt. Ja viena ICO projekta laikā ir iespējams piesaistīt pat 150 miljonus eiro, kā tas notika Lietuvā ar Bankera, tad tas ir signāls, ka valstij būtu par to jāinteresējas. Tipiski ICO ne vienmēr ir tik apjomīgi, tomēr tā ir liela nauda.» 

Latvijā pagaidām ir veiksmīgi noslēgušies astoņi ICO projekti. «Ja jaunuzņēmums šos līdzekļus godprātīgi iegulda attīstībā, tad tie ir arī nākotnes nodokļi valstij. Tagad savukārt finanšu piesaistes dēļ uz Maltu tiek pārcelti veseli jaunuzņēmumi, jo valsts aparāts ir paredzams. Visgrūtāk ir strādāt apstākļos, ja nezini, kāda būs situācija rīt, jo trūkst tiesiskās paļāvības,» vērtē abi juristi. 

Uzticība privāto rokās 

Viena lieta ir neiekasēti nodokļi, bet ekonomiskajai izaugsmei nozīmīgāks ir fakts, ka regulējuma trūkuma dēļ daļai Latvijas jaunuzņēmumu iet garām ICO veidā piesaistāmais kapitāls. «Tas ir skumji, jo Latvijā ir jaunuzņēmumi ar lieliskām idejām, taču, kā rāda statistika, tiem ir daudz mazāka iespēja piesaistīt banku kapitālu kā lielajiem uzņēmumiem, turklāt procentu likmes ir augstas,» saka J. Tomsone. «Tāpēc ICO nav slikta iespēja, un regulējums būtu zināma garantija arī investoriem, ka tā nav kāda krāpniecības shēma.» Nepastāvot iestādei, kas procesu uzrauga, un skaidrām prasībām attiecībā uz dokumentāciju, elements, kas pašlaik investoros rosina uzticību konkrētiem ICO projektiem, diemžēl ir nevis valsts īstenota uzraudzība, bet šiem projektiem piesaistītās personības - cilvēki, kas sevi ICO vidē ir pierādījuši ar īstiem, veiksmīgiem projektiem, nevis krāpniecības shēmām. Par līdzīgu garantiju investoriem kalpo lielo auditorkompāniju un juristu kompāniju piesaiste. Naudas virtuālo aktīvu vidē ir daudz, un cilvēki to būtu gatavi ieguldīt tālāk, nevis caur banku pārvērst valūtā un iztērēt. Lai apzinātu Latvijas situāciju, BDO ir nodibinājis Virtuālo valūtu asociāciju. «Tā nav saistīta tikai ar blokķēdes tehnoloģijām un virtuālajām valūtām, bet runa ir vispār par virtuālajiem aktīviem. Tie var būt dažādi, ne tikai līgumiskiem maksāšanas līdzekļiem un vērtspapīriem pielīdzināti vērtības apliecinājumi. Tie var būt arī virtuālo spēļu aktīvi, kam ir izteikta monetārā vērtība,» saka V. Stūrmanis. «Šie aktīvi spēj radīt lielus ienākumus. Asociācijas mērķis ir radīt diskusiju, kas rezultētos skaidrās politiskās nostādnēs, ko darīt ar šādiem ienākumiem.» 

Viņš izsaka pārliecību, ka Latvijā ir cilvēki, kam ir ienākumi no virtuālajiem aktīviem. «Ir vajadzīgs regulējums, lai viņi būtu stimulēti iznākt no pagrīdes. Tas būtu ieguvums visiem. Jo cilvēki, kam ir šādi ienākumi, pašlaik nolemj palikt ēnu ekonomikā.» Savukārt J. Tomsone norāda, ka BDO veiktajā aptaujā cilvēki negribēja atklāt informāciju. «Neviens neafišē par sevi, jo nav skaidrs, kādas tiesiskās sekas var būt tam, ko dari. Tai pašā laikā, ja tas ir bizness, kas netiek izmantots noziedzīgiem mērķiem, tā legalizēšana ir visu interesēs.» 

Asociācijas pienesums būs pieeja šai problēmai no juridiska un nodokļu tiesību aspekta. Šādas biedrības Latvijā jau ir, piemēram, Latvijas Blockchain asociācija. «Viņi noteikti ir spēcīgi tehniskajos jautājumos. Bet mūsu pienesums būs juridiskajos, nodokļu un nākotnes regulējuma jautājumos,» saka J. Tomsone. Pagaidām abu juristu vērtējumā daļa ekonomiski aktīvu Latvijas iedzīvotāju dzīvo «spoku pasaulē» - viņi it kā šeit ir, un tomēr nav. «Šobrīd vienīgais veids, kā šos cilvēkus identificēt, ir banku atteiktie maksājumi, viņiem cenšoties konvertēt virtuālās valūtas kādā bankā. Bet arī tad nav iespējams pateikt, cik viņiem ir daudz naudas,» vērtē V. Stūrmanis. «Šiem cilvēkiem pašlaik Latvijā nav normālas dzīves, jo viņi nevar izmantot savus aktīvus. Riski un tiesiskās paļāvības trūkums spiež viņus palikt ēnā.» Jurists norāda, ka šīs problēmas var apiet, īpašuma iegādes vietā to īrējot. «Nav problēmu ar kriptovalūtu samaksāt īri un komunālos rēķinus, jo pasaulē ir virkne kompāniju, kas šādus pakalpojumus sniedz. Piemērs ir arī airBaltic, kur biļeti par bitkoiniem var nopirkt jau gandrīz četrus gadus. Ja cilvēks zina, kur un kā to darīt, tad tehniski tu vari mierīgi turpināt dzīvot arī šai paralēlajā ekonomikā. Protams, aizvien lielāks iemesls ir pārcelties uz Maltu, kur pavisam drīz būs iespējas pelnīt ar virtuālajiem aktīviem un pilnvērtīgi dzīvot oficiālā ekonomikā.» 

Lasi rakstu PDF


Aizvērt



Bilances Juridiskie padomi | Konkurentiem cenas nav jāapspriež

10.04.2018

Bilances Juridiskie padomi | Konkurentiem cenas nav jāapspriež


Zvērinātu advokātu biroja BDO Law vecākais jurists Andis Kārkliņš sniedz numura interviju žurnālam Bilances Juridiskie padomi par aktualitātēm konkurences tiesībās. Kamēr daudzi komersanti patlaban aizņemti, ieviešot kārtību fizisko personu datu apstrādes jautājumos, nedrīkstētu aizmirst arī par citām ne mazāk svarīgām tiesību jomām. Kopš 2002. gada spēkā ir pašreizējais Konkurences likums, kas brīvā tirgus ekonomikas apstākļos uzliek pienākumu godīgi konkurēt un nekavēt attīstību citiem uzņēmumiem.


Lasīt vairāk

Andis Kārkliņš, zvērinātu advokātu biroja  BDO LAW vecākais jurists, ir specializējies konkurences tiesībās un aizliegto vienošanos lietās. Profesionālā bakalaura grādu tiesību zinātnē viņš ieguvis Biznesa augstskolā Turība, bet maģistra grādu Eiropas Savienības un konkurences tiesībās ieguvis King’s College London un patlaban turpina studijas Turībā, lai iegūtu zinātnisko grādu ekonomikā.  Iepriekš Andis Kārkliņš  strādājis par ekspertu un vecāko juriskonsultu Konkurences padomē, izmeklējot konkurences tiesību pārkāpumu lietas un pārstāvot iestādi tiesā par konkurences tiesību pārkāpumiem gan arī piedaloties uzņēmumu pārbaudēs.

Patlaban Andis Kārkliņš ne tikai konsultē un pārstāv uzņēmējus, bet velta laiku  arī komersantu izglītošanai – marta nogalē vadīja semināru "Grieķijas konkurences iestāžu bargie sodi kosmētikas tirgotājiem - ko no tā varam mācīties Latvijā?". Grieķijas konkurences uzraudzības iestāde 2017. gada beigās atklāja aizliegtu karteļu vienošanos, kur sešas luksusa kosmētikas vairumtirgotāju kompānijas saskaņoja atlaides, kas jāpiemēro saviem produktiem, pārdodot tos veikalos. Grieķijas konkurences iestādes piemērotais kopējais sods par šādu pārkāpumu bija 18,7 miljoni eiro, norādīts semināra programmas pieteikumā.

 

Vai tikpat bargi sodi konkurences tiesību pārkāpumos skar arī Latvijas uzņēmējus?

 

Eiropas Savienībā, tai skaitā Latvijā, sods par konkurences tiesību neievērošanu uzņēmumiem var sastādīt līdz pat 10% no iepriekšējā gada apgrozījuma. Apjomīgo naudas sodu mērķis ir pārtraukt uzņēmumu pretlikumīgās darbības un atturēt citus uzņēmumus no iesaistīšanās līdzīgu pārkāpumu īstenošanā.

 

Cik, jūsuprāt, ir izglītots Latvijas uzņēmējs konkurences tiesību jomā?

 

Latvijā konkurences tiesības īpašu popularitāti līdz šim nav iemantojušas, gadās, ka pat lieli uzņēmumi laiduši gar ausīm Konkurences likuma prasības. Tādās valstīs kā Vācija vai Lielbritānija konkurences tiesības pastāv jau ļoti sen un arī uzņēmēji rīkojas atbildīgāk. Vēl strādājot Konkurences padomē un dodoties pārbaudēs uz uzņēmumiem, gadījās, ka cilvēki pat nesaprata, ko mēs pārstāvam, vaicāja, vai esam no Valsts ieņēmumu dienesta. Par Konkurences padomes esamību daudzi pat nebija dzirdējuši!

Pieredze arī liecina, ka vēl aizvien daudzi uzņēmēji neorientējas konkurences tiesībās. Lielie uzņēmumi ir vismaz par tām dzirdējuši, bet mazie un vidējie uzņēmumi nav informēti ne par aizliegto vienošanos, ne karteļu veidošanās riskiem. Taču tieši mazie un vidējie uzņēmumi šādiem riskiem ir pakļauti, it īpaši ja piedalās  publiskajos iepirkumos. Notiek, piemēram, cenu sarunāšana vairāku uzņēmumu starpā. Informācija, kas satur konkurences pārkāpuma pierādījumus, tiek izsūtīta e-pastā. Iepirkumu konkursu piedāvājumos dažādiem uzņēmumiem tiek konstatētas līdzības un sakritības ne tikai pašā piedāvājumā, bet pat dokumentu noformējumā.

 

Vai tas notiek aiz nezināšanas? Vai varbūt šādi pārkāpumi tiek veikti apzināti, līdzīgi kā tiek plānotas, piemēram, pievienotās vērtības nodokļu izkrāpšanas shēmas? 

 

Vajag diezgan augstu izpratnes līmeni konkurences tiesībās, lai apzināti radītu shēmas, kā, piemēram, izveidot karteli, lai to nepamanītu, jo attiecīgi vajag vēl nelikumībās iesaistīt arī citus uzņēmumus. Tāpēc grūti pateikt, vai tas tiek darīts apzināti, manuprāt, ne. Arī Konkurences padome ir atzinusi, ka astoņdesmit procenti pārkāpumu notiek aiz nezināšanas – ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt līgumos, kas jāievēro, apmainoties savstarpēji ar informāciju par cenu politiku un citiem jautājumiem. Tāpēc galvenais ir preventīva darbība, lai novērstu iespējamos riskus. Kad lieta būs nonākusi Konkurences padomē, tās būs pavisam citas problēmas un grūtāk risināmas situācijas. Uzņēmumam ārpakalpojuma konsultanti konkurences tiesībās noteikti izmaksās daudz mazāk nekā Konkurences padomes uzliktie sodi.

 

Saprotams, ka atbildīgam uzņēmējam vajadzētu rūpīgi izlasīt Konkurences likumu, izstudēt Konkurences padomes vadlīnijas, iepazīties ar lēmumiem, ko uzraugošā institūcija pieņēmusi par citu uzņēmumu pieļautajiem pārkāpumiem. Taču biznesā bieži tam nepietiek laika, arī likuma normu izprašanai nereti vajadzīgas priekšzināšanas juridiskajos terminos. Kā mazajiem uzņēmējiem tikt galā ar visām šīm prasībām?

 

Lai nepārkāptu likuma normas un laikus sagatavotos iespējamām Konkurences padomes pārstāvju vizītēm uzņēmumā, mūsu juristu komanda ir izstrādājusi mūsdienīgu digitālo rīku - bezmaksas mobilo aplikāciju BDO Law Latvija, kurā atrodams apmācības kurss uzņēmumu vadītājiem un darbiniekiem konkurences tiesību jomā. Mobilā aplikācija ir izveidota gan iOS,  gan Android ierīcēm.

Šis preventīvais rīks iesaka  rīkoties atbilstoši  Konkurences padomes izstrādātajām vadlīnijām, lai nepieļautu savā darbībā konkurences tiesību pārkāpumus. Aplikācija nedod aizsardzību, bet palīdz informatīvi - ne tikai uzņēmējs pats, bet ikviens darbinieks var iepazīties, kādi ir būtiskākie jautājumi. Tā ir vispārēja informācija par preventīvo pasākumu kopumu. Ir arī daudzas nianses, par ko Konkurences padome var sodīt uzņēmumu pārbaudes laikā, tāpēc aplikācijā ir iekļauti četri galvenie soļi: kā sagatavoties, kas jāievēro un kā jāuzvedas konkurences uzraugu vizītes laikā, kā arī ar aplikācijas starpniecību iespējama saziņa ar speciālistu, kurš konsultēs krīzes situācijā un nepieciešamības gadījumā arī ieradīsies notikuma vietā. Šo risinājumu var izmantot ikviens uzņēmums neatkarīgi no tā lieluma un darbības jomas, jo likums paredz, ka konkurences tiesību aspekti uzņēmējdarbībā ir jāievēro visiem, bet jo īpaši, ja uzņēmums iesaistās publiskajos iepirkumos, darbojas nozares asociācijās un tamlīdzīgi.

 

Kuras ir tās nozares un darbības jomas, kurās visbiežāk tiek pieļauti konkurences pārkāpumi?

 

Veicot Konkurences padomes pēdējo gadu darbības analīzi, secināms, ka biežāk sastopamie pārkāpumi ir uzņēmumu aizliegtās vienošanās jeb karteļi, kas parasti tiek īstenoti publiskajos iepirkumos. Analizējot šos pārkāpumus nozaru griezumā, redzams, ka pēdējo gadu līderis ir būvniecība. Apdraudēta ir arī IT nozare, finanšu pakalpojumu sniedzēji, mazumtirgotāji u.c.

 

Varbūt varat minēt kādus raksturīgākos pārkāpumus – kā izpaudusies karteļu vienošanās?

 

Konkurences padome 2016. gadā sodīja trīs uzņēmumus par sarunātiem piedāvājumiem ūdenssaimniecības infrastruktūras iepirkumos. Konkurences uzraugs konstatēja, ka šie uzņēmumi sarunājuši dalību piecos iepirkumos četru miljonu eiro kopvērtībā. Uzņēmumi apmainījušies ar tāmēm, kuras iesniegt konkursos, un vienojušies tās palielināt, piemēram, par desmit procentiem.

Pagājušajā gadā Konkurences padome pieņēma četrus lēmumus par aizliegtu uzņēmumu darbību saskaņošanu, kopumā 20 uzņēmumiem piemērojot naudas sodus vairāk nekā desmit miljonu apmērā. Tā 2017. gadā tika atklāts, ka SIA Rīgas satiksme un pašvaldības uzņēmums Rīgas mikroautobusu satiksme neatļauti ir vienojušies par to, ka braukšanas maksa pašvaldības uzņēmuma mikroautobusos Rīgā nedrīkst būt zemāka par Rīgas satiksmes noteikto tarifu.. Par šo pārkāpumu piemēroja gandrīz 2,3 miljonu eiro lielu naudas sodu.

Tāpat pērn tika sodīti vairāki lielie būvmateriālu tirgotāji, kuri nodrošināja saskaņotu un mākslīgi pielāgotu cenu līmeņa ievērošanu mazumtirdzniecībā izplatītiem ģipša izstrādājumiem. SIA Knauf tika atzīts par dominējošo uzņēmumu reģipša izplatīšanā Latvijā. Konkurences padome uzņēmumiem par aizliegtu vienošanos kopā piemēroja naudas sodus gandrīz septiņarpus miljonu eiro apmērā. Tā bija sarežģīta lieta ar komplicētiem jautājumiem, un vēl grūti pateikt, ar ko tā beigsies, jo ir pārsūdzēta tiesā.

 

Prakse rāda, ka Konkurences padomes lēmumus tiesa atzīst par nepamatotiem tikai ļoti retos gadījumos. Tas apliecina, ka jūsu kādreizējā darbavieta konkurences uzraudzībā strādā profesionāli, tiesai nav ko iebilst.

 

Tieši mūsu birojam izdevās panākt labvēlīgu tiesas lēmumu strīdā ar Konkurences padomi, kura bija sodījusi biedrību Auto asociācija par it kā aizliegtu vienošanos, kas vērsta uz auto remontdarbu veicēju konkurences ierobežošanu, un piemērojusi naudas sodu četru procentu apmērā no tās iepriekšējā gada apgrozījuma. Taču Administratīvā apgabaltiesa pieņēma asociācijai labvēlīgu lēmumu un norādīja uz būtiskām nepilnībām konkurences uzraugu darbībās, kā arī atcēla Konkurences padomes lēmumu pilnā apmērā. Tiesa savā lēmumā norādīja, ka, vērtējot aizliegtās vienošanās, Konkurences padomei ir jāpamato izteiktie apgalvojumi ne tikai ar savu viedokli, bet gan ar datiem, skaitļiem un citiem pierādījumiem. Ir nepieciešams objektīvs tirgus apstākļu ekonomisks un tiesisks novērtējums, lai tiesa varētu pārliecināties par Konkurences padomes izdarīto secinājumu pamatotību. Turklāt pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir pašai Konkurences padomei - tai ir jāspēj sniegt pierādījumi, lai pārliecināti pierādītu pārkāpumu veidojošo apstākļu esamību. Savukārt asociācija ir tiesīga aizstāvēt nozares uzņēmumu tiesības un intereses, tostarp arī ekonomiskās intereses, un šo interešu aizsardzība vēl nerada aizliegto vienošanās pārkāpumu. Konkrētajā gadījumā tiesa bija konstatējusi, ka nav pierādījumu, ka Auto asociācijas biedri savā starpā būtu apsprieduši kāda atsevišķa biedra individualizētus komercdarbības aspektus vai komercinformāciju, vai arī jautājumus par cenām vai tirgus sadali.

Konkurences padome šī nolēmuma sakarā ir iesniegusi kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā.

Vienlaikus gribu uzsvērt, ka Konkurences padome pēdējo gadu laikā ir daudz darījusi konkurences tiesību attīstībā Latvijā, ir ieviestas daudz labas lietas uzņēmēju labā, piemēram, ieviesusi mutvārdu uzklausīšanu pirms lēmuma pieņemšanas, daudz lietas pārņemtas no citu Eiropas valstu labās prakses. Man personīgi darbs šai iestādē bija neatsverama pieredze, jo nekur citur Latvijā tik augstā līmenī un tik padziļināti nevar apgūt konkurences tiesības. Lai tās izprastu, nepieciešamas gan juridiskās, gan ekonomiskās zināšanas, tostarp jāpārzina uzņēmējdarbības principi un vēl daudzi citi jautājumi, lai izvērtētu, vai pastāv kādi riski un vai bijis konkurences tiesību pārkāpums.

 

Vai tiesa var lemt par Konkurences padomes uzliktā soda samazināšanu?

 

Satversmes tiesa 2017. gada 22. decembrī pieņēma spriedumu, ko konkurences tiesību juristi praktiķi gan uzskata par diskutējamu. Tiesa uzskatīja, ka tikai Konkurences padome ir tiesīga lemt par naudas soda apmēriem konkurences tiesību pārkāpumu lietās. Savukārt tiesas var lemt tikai par pieteikuma noraidīšanu un iestādes lēmuma atcelšanu vai atcelšanu daļā, bet nevar mainīt Konkurences padomes noteiktā soda apmēru.

Satversmes tiesa atsaucās uz varas dalīšanas principu, norādot, ka administratīvās lietas ierosināšana un administratīvā akta jeb lēmuma izdošana ir Konkurences padomes kompetencē, jo iestāde var iegūt vairāk informācijas un ņemt vērā plašāku kontekstu nekā tiesa, lai konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem piemērotu soda apmēru. Savukārt tiesas kompetencē ir lemšana par šī akta tiesiskumu. Tiesai ir jābūt tiesībām lemt par strīda galveno jautājumu un, ja nepieciešams, nosūtīt lietu atkārtotai izvērtēšanai tai pašai vai citai iestādei.

 

Kādas vēl ir aktualitātes pēdējā laika konkurences regulējuma sakarā? 

 

  1. gada 1. novembrī stājās spēkā grozījumi Konkurences likumā un Civilprocesa likumā, ar ko ir atvieglota konkurences tiesību pārkāpumā radīto zaudējumu kompensācijas pieprasīšana. Tas nozīmē, ka jebkura persona – gan patērētāji, gan uzņēmumi, kas cietuši zaudējumus konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā –, ir tiesīgi prasīt no pārkāpējiem šo zaudējumu atlīdzināšanu. Zaudējumu atlīdzību iespējams pieprasīt, vēršoties Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

 

Ja praksē pierādījies, ka daudzi likumu pārkāpuši, jo nav izpratuši konkurences ierobežojumu būtību, vai tik lieli sodi nav tomēr par bargiem – tie mazu uzņēmumu var iznīcināt?

 

Šādos gadījumos Konkurences padome aicina izmantota Iecietības programmu, kas paredz, ka uzņēmums, kas ir vai bija iesaistīts kartelī, pirmais brīvprātīgi var iesniegt pierādījumus par šo pārkāpumu Konkurences padomei un saņemt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, kā arī atbrīvojumu no lieguma turpmāk piedalīties publiskajos iepirkumos. Šo iespēju vēl izmanto maz, jo tādā gadījumā ir jāziņo par citiem kartelī iesaistītajiem. Diemžēl tas ir tāds pārprasts pieņēmums, ka neklājas uzrādīt pirmajam pārkāpējus, jo tirgus ir mazs, ja ziņosi, tad tevi pārējie no tās izslēgs. Uzskats, ka ziņošana par likuma pārkāpumu ir nodevība, manuprāt, šāds uzskats nāk no padomju laikiem, kad “stučīšana” tika vērtēta kā zemiska rīcība.

Ja pārkāpums ir bijis un jau ir uzraugu konstatēts, arī tad vēl pastāv iespēja sadarboties ar Konkurences padomi un attiecīgi saņemt naudas soda samazinājumu.

 

Kāds būtu jūsu pirmais padoms mazajam uzņēmējam, lai tas nepārkāptu konkurences tiesības?

 

Apzināt jomu, kurā uzņēmums strādā, un izvērtēt, kādi tajā varētu pastāvēt riski. Mazais uzņēmums bieži nebūs dominējošā stāvoklī tirgū, bet aiz neuzmanības var tikt iesaistīts cenu saskaņošanā ar līdzīgu uzņēmumu, tāpat var līgumos ar sadarbības partneriem iekļaut  neatbilstošus līguma punktus, kas, piemēram, attiecas uz teritorijas vai klientu sadales. Šādus punktus un citus nosacījumus bieži iekļauj, lai pasargātu savu biznesu, jo uzņēmēji bieži vien pat neaizdomājās par konkurences tiesībām, slēdzot sadarbības līgumus. Tāpat pastāv risks, ka šādus jautājumus uzņēmēji var pārrunāt nozares asociācijas sanāksmēs, bieži gan Eiropā, gan Latvijā tieši asociācijas tiek uzskatītas par karteļu perēkļiem. Piemēram slavenais “olu kartelis”, kur Latvijas Olu ražotāju asociācijas biedru sapulcēs apmainījās ar informāciju. Apspriežot vistu olu realizācijas cenu palielināšanu un rīkojoties atbilstoši asociācijas sapulcēs norunātajam, mērķis šādai informācijas apmaiņai bija olu realizācijas cenu palielināšana un noturēšana vienā līmenī. Tādā veidā likvidējot risku, kas nenovēršami rastos, ja katrs olu ražotājs cenu palielinātu atsevišķi. Rezultātā tirgus nevarēja pašregulēties, tika ietekmēta olu tirdzniecības sistēma, kā arī deformēts cenu līmenis, liekot patērētājiem pārmaksāt. Vēl svarīgi atcerēties, ka nedrīkst noteikt preces tālākpārdošanas cenu piegādātājam vai tirgotājam – attiecīgi arī kontrolēt, kādu cenu precei uzliek gala tirgotājs. Tas ir viens no striktākajiem aizliegumiem konkurences tiesībās, taču viens arī no biežāk sastopamajiem pārkāpumiem.

 

Tātad kūku ražotājs nevar noteikt, lai Latvijā visās mazumtirdzniecības vietās viņa kūkas maksātu vienādi. Bet kā ar atlaižu akcijām – par tām taču nereti tirgotāji vienojas ar ražotāju?

 

Akcijas parasti ir īslaicīgas, noteiktu termiņu, bet arī šajā jomā bieži tiek pārkāpts Konkurences likums. Piemēram, 2005. Konkurences padome konstatēja pārkāpumu vienam no lielākajiem maizes ražotājiem. Konkurences padome konstatēja maizes ražotāja neatļautu rīcību Vislatvijas akcijā. Neatļautā rīcība izpaudās, kā atsevišķu maizes veidu mazumtirdzniecības cenu fiksēšana laika periodā, kas ievērojami pārsniedz parasti maizes produkcijai rīkoto akciju termiņu. Piedaloties šajā akcijā, mazumtirgotāji piekrita pārdot atsevišķus maizes veidus par fiksētu cenu, kas uzdrukāta un ar uzlīmi izvietota uz maizes iepakojuma. Fiksētas tālākpārdošanas cenas noteikšana ļāva maizes rāžotājam veikt mazumtirdzniecības cenu kontroli atsevišķiem maizes veidiem mazumtirdzniecībā, līdz ar to tieši ierobežojot mazumtirgotāju brīvību noteikt maizes tālākpārdošanas cenu. Vēl svarīgi – jāseko līdzi tam, vai uzņēmuma darbinieki, kuriem ir saskare ar piegādātājiem, tirgotājiem, būtu zinoši konkurences tiesībās un pievērstu uzmanību arī elektroniskajai sarakstei, kurā neapzināti var notikt informācijas apmaiņa par uzņēmuma cenu politiku, kas var novest pie aizliegtas vienošanās. Ja reiz ir gadījies šāds pārkāpums, pirmajiem būtu jāvēršas pie Konkurences padomes Iecietības programmas ietvaros.

Kāpēc nepietiek ar to, ka elektronisko saraksti datorā izdzēš un par to aizmirst?

 

Ja arī viena puse saraksti būs izdzēsusi, tā noteikti būs pie otras puses. Vienlaikus mūsdienu tehnoloģijas, ļauj arī dzēstos e-pastus un citu informāciju, kas atrodas uzņēmēja datorā, vai kādā citā datu nesējā Konkurences padomei atgūt un, kad Konkurences padome atklās, ka šāda sarakste, vai informācija bijusi, būs jau daudz grūtāk skaidrot, pamatot radušos situāciju un apstākļus.

 

Reizēm, skatoties uz preču cenām, šķiet, ka konkurences noteikumi ir izdevīgāki importētājiem. Klasisks piemērs - mūsu veikalos Lietuvas un Igaunijas piena produkti ir lētāki, kamēr kaimiņvalsts veikalos Latvijas produkti pērkami lētāk nekā pašu mājās. Kā jūs to izskaidrotu?

 

Zīmola preces vienmēr maksā nedaudz vairāk, bet pie mums vietējais ražotājs un viņa produkcija ir atpazīstamāka, tāpēc var cenu turēt augstāku. Savukārt ārpus Latvijas, kur šo zīmolu pazīst mazāk, precei jākonkurē ar vietējiem ražojumiem. Tā tirgus pats regulē konkurētspēju.

Daudzi baidās, ka Latvijā ienāks mazumtirdzniecības ķēde LIDL un izbojās konkurenci ar zemākām cenām. Manā ieskatā tas tieši varētu veicināt konkurenci, jo mums tirgū palikušas tikai divas lielās mazumtirdzniecības ķēdes – RIMI un Maxima. Pietrūkst trešā tirgus dalībnieka, kāda bija Prisma, kura jau aizgājusi no Latvijas. LIDL ar samērā augstajiem standartiem piegādātāju atlasē un attiecīgi kvalitatīvu produktu izvēlē varētu nodrošināt konkurenci, kas ietekmētu ne tikai produktu cenas, bet iespējams arī kvalitāti.

 

Iepirkšanās paradumi pircējiem mainās, ikdienā arvien vairāk izmantojam internetveikalus, kas nodrošina piekļuvi dažādu valstu tirgiem. Kā zināt, vai tie nav iesaistīti konkurences tiesību pārkāpumos?

 

Latvijā vēl šādā aspektā konkurences pārkāpumi tikpat kā netiek skatīti, taču karteļu vienošanās, dominējošā stāvokļa izmantošana var notikt arī tiešsaistes vidē. Eiropas Komisija ir pievērsusies jautājumiem, kuri skar platformas, kas nodrošina tiešsaistes tirdzniecību. Tāpat, piemēram, Vācijas konkurences iestāde uzskata, ka pirmsškietami valstī dominējošā stāvoklī atrodas sociālais tīkls Facebook, kurš, ļaunprātīgi izmanto šo dominējošo stāvokli, padarot sociālā tīkla izmantošanu atkarīgu no tā, ka tā var bezgalīgi uzkrāt jebkāda veida datus, kas iegūti, izmantojot trešo pušu vietnes un apvienojot to ar lietotāja Facebook kontu. Šīs trešo pušu vietnes ietver, pirmkārt, Facebook pakalpojumus, piemēram, WhatsApp vai Instagram, un, otrkārt, citu operatoru vietnes un lietotnes lietotājiem to pat nezinot, vāc viņu datus un iegūto informāciju izmanto reklāmu izplatīšanas un preču piedāvājumu nolūkos. Tādā veidā iespējams pārkāpjot arī datu aizsardzības likumu Vācijā. Šī lieta patlaban Vācijā atrodas izmeklēšanā un, kā vēsta Vācijas konkurences iestāde, tad rezultāts varētu būt 2018. gada beigās.

Ar Andi Kārkliņu sarunājās

Vineta Vizule

 


Aizvērt






Ielādēt vairāk