Jaunumi

 









Bilances Juridiskie padomi | Konkurentiem cenas nav jāapspriež

10.04.2018

Bilances Juridiskie padomi | Konkurentiem cenas nav jāapspriež


Zvērinātu advokātu biroja BDO Law vecākais jurists Andis Kārkliņš sniedz numura interviju žurnālam Bilances Juridiskie padomi par aktualitātēm konkurences tiesībās. Kamēr daudzi komersanti patlaban aizņemti, ieviešot kārtību fizisko personu datu apstrādes jautājumos, nedrīkstētu aizmirst arī par citām ne mazāk svarīgām tiesību jomām. Kopš 2002. gada spēkā ir pašreizējais Konkurences likums, kas brīvā tirgus ekonomikas apstākļos uzliek pienākumu godīgi konkurēt un nekavēt attīstību citiem uzņēmumiem.


Lasīt vairāk

Andis Kārkliņš, zvērinātu advokātu biroja  BDO LAW vecākais jurists, ir specializējies konkurences tiesībās un aizliegto vienošanos lietās. Profesionālā bakalaura grādu tiesību zinātnē viņš ieguvis Biznesa augstskolā Turība, bet maģistra grādu Eiropas Savienības un konkurences tiesībās ieguvis King’s College London un patlaban turpina studijas Turībā, lai iegūtu zinātnisko grādu ekonomikā.  Iepriekš Andis Kārkliņš  strādājis par ekspertu un vecāko juriskonsultu Konkurences padomē, izmeklējot konkurences tiesību pārkāpumu lietas un pārstāvot iestādi tiesā par konkurences tiesību pārkāpumiem gan arī piedaloties uzņēmumu pārbaudēs.

Patlaban Andis Kārkliņš ne tikai konsultē un pārstāv uzņēmējus, bet velta laiku  arī komersantu izglītošanai – marta nogalē vadīja semināru "Grieķijas konkurences iestāžu bargie sodi kosmētikas tirgotājiem - ko no tā varam mācīties Latvijā?". Grieķijas konkurences uzraudzības iestāde 2017. gada beigās atklāja aizliegtu karteļu vienošanos, kur sešas luksusa kosmētikas vairumtirgotāju kompānijas saskaņoja atlaides, kas jāpiemēro saviem produktiem, pārdodot tos veikalos. Grieķijas konkurences iestādes piemērotais kopējais sods par šādu pārkāpumu bija 18,7 miljoni eiro, norādīts semināra programmas pieteikumā.

 

Vai tikpat bargi sodi konkurences tiesību pārkāpumos skar arī Latvijas uzņēmējus?

 

Eiropas Savienībā, tai skaitā Latvijā, sods par konkurences tiesību neievērošanu uzņēmumiem var sastādīt līdz pat 10% no iepriekšējā gada apgrozījuma. Apjomīgo naudas sodu mērķis ir pārtraukt uzņēmumu pretlikumīgās darbības un atturēt citus uzņēmumus no iesaistīšanās līdzīgu pārkāpumu īstenošanā.

 

Cik, jūsuprāt, ir izglītots Latvijas uzņēmējs konkurences tiesību jomā?

 

Latvijā konkurences tiesības īpašu popularitāti līdz šim nav iemantojušas, gadās, ka pat lieli uzņēmumi laiduši gar ausīm Konkurences likuma prasības. Tādās valstīs kā Vācija vai Lielbritānija konkurences tiesības pastāv jau ļoti sen un arī uzņēmēji rīkojas atbildīgāk. Vēl strādājot Konkurences padomē un dodoties pārbaudēs uz uzņēmumiem, gadījās, ka cilvēki pat nesaprata, ko mēs pārstāvam, vaicāja, vai esam no Valsts ieņēmumu dienesta. Par Konkurences padomes esamību daudzi pat nebija dzirdējuši!

Pieredze arī liecina, ka vēl aizvien daudzi uzņēmēji neorientējas konkurences tiesībās. Lielie uzņēmumi ir vismaz par tām dzirdējuši, bet mazie un vidējie uzņēmumi nav informēti ne par aizliegto vienošanos, ne karteļu veidošanās riskiem. Taču tieši mazie un vidējie uzņēmumi šādiem riskiem ir pakļauti, it īpaši ja piedalās  publiskajos iepirkumos. Notiek, piemēram, cenu sarunāšana vairāku uzņēmumu starpā. Informācija, kas satur konkurences pārkāpuma pierādījumus, tiek izsūtīta e-pastā. Iepirkumu konkursu piedāvājumos dažādiem uzņēmumiem tiek konstatētas līdzības un sakritības ne tikai pašā piedāvājumā, bet pat dokumentu noformējumā.

 

Vai tas notiek aiz nezināšanas? Vai varbūt šādi pārkāpumi tiek veikti apzināti, līdzīgi kā tiek plānotas, piemēram, pievienotās vērtības nodokļu izkrāpšanas shēmas? 

 

Vajag diezgan augstu izpratnes līmeni konkurences tiesībās, lai apzināti radītu shēmas, kā, piemēram, izveidot karteli, lai to nepamanītu, jo attiecīgi vajag vēl nelikumībās iesaistīt arī citus uzņēmumus. Tāpēc grūti pateikt, vai tas tiek darīts apzināti, manuprāt, ne. Arī Konkurences padome ir atzinusi, ka astoņdesmit procenti pārkāpumu notiek aiz nezināšanas – ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt līgumos, kas jāievēro, apmainoties savstarpēji ar informāciju par cenu politiku un citiem jautājumiem. Tāpēc galvenais ir preventīva darbība, lai novērstu iespējamos riskus. Kad lieta būs nonākusi Konkurences padomē, tās būs pavisam citas problēmas un grūtāk risināmas situācijas. Uzņēmumam ārpakalpojuma konsultanti konkurences tiesībās noteikti izmaksās daudz mazāk nekā Konkurences padomes uzliktie sodi.

 

Saprotams, ka atbildīgam uzņēmējam vajadzētu rūpīgi izlasīt Konkurences likumu, izstudēt Konkurences padomes vadlīnijas, iepazīties ar lēmumiem, ko uzraugošā institūcija pieņēmusi par citu uzņēmumu pieļautajiem pārkāpumiem. Taču biznesā bieži tam nepietiek laika, arī likuma normu izprašanai nereti vajadzīgas priekšzināšanas juridiskajos terminos. Kā mazajiem uzņēmējiem tikt galā ar visām šīm prasībām?

 

Lai nepārkāptu likuma normas un laikus sagatavotos iespējamām Konkurences padomes pārstāvju vizītēm uzņēmumā, mūsu juristu komanda ir izstrādājusi mūsdienīgu digitālo rīku - bezmaksas mobilo aplikāciju BDO Law Latvija, kurā atrodams apmācības kurss uzņēmumu vadītājiem un darbiniekiem konkurences tiesību jomā. Mobilā aplikācija ir izveidota gan iOS,  gan Android ierīcēm.

Šis preventīvais rīks iesaka  rīkoties atbilstoši  Konkurences padomes izstrādātajām vadlīnijām, lai nepieļautu savā darbībā konkurences tiesību pārkāpumus. Aplikācija nedod aizsardzību, bet palīdz informatīvi - ne tikai uzņēmējs pats, bet ikviens darbinieks var iepazīties, kādi ir būtiskākie jautājumi. Tā ir vispārēja informācija par preventīvo pasākumu kopumu. Ir arī daudzas nianses, par ko Konkurences padome var sodīt uzņēmumu pārbaudes laikā, tāpēc aplikācijā ir iekļauti četri galvenie soļi: kā sagatavoties, kas jāievēro un kā jāuzvedas konkurences uzraugu vizītes laikā, kā arī ar aplikācijas starpniecību iespējama saziņa ar speciālistu, kurš konsultēs krīzes situācijā un nepieciešamības gadījumā arī ieradīsies notikuma vietā. Šo risinājumu var izmantot ikviens uzņēmums neatkarīgi no tā lieluma un darbības jomas, jo likums paredz, ka konkurences tiesību aspekti uzņēmējdarbībā ir jāievēro visiem, bet jo īpaši, ja uzņēmums iesaistās publiskajos iepirkumos, darbojas nozares asociācijās un tamlīdzīgi.

 

Kuras ir tās nozares un darbības jomas, kurās visbiežāk tiek pieļauti konkurences pārkāpumi?

 

Veicot Konkurences padomes pēdējo gadu darbības analīzi, secināms, ka biežāk sastopamie pārkāpumi ir uzņēmumu aizliegtās vienošanās jeb karteļi, kas parasti tiek īstenoti publiskajos iepirkumos. Analizējot šos pārkāpumus nozaru griezumā, redzams, ka pēdējo gadu līderis ir būvniecība. Apdraudēta ir arī IT nozare, finanšu pakalpojumu sniedzēji, mazumtirgotāji u.c.

 

Varbūt varat minēt kādus raksturīgākos pārkāpumus – kā izpaudusies karteļu vienošanās?

 

Konkurences padome 2016. gadā sodīja trīs uzņēmumus par sarunātiem piedāvājumiem ūdenssaimniecības infrastruktūras iepirkumos. Konkurences uzraugs konstatēja, ka šie uzņēmumi sarunājuši dalību piecos iepirkumos četru miljonu eiro kopvērtībā. Uzņēmumi apmainījušies ar tāmēm, kuras iesniegt konkursos, un vienojušies tās palielināt, piemēram, par desmit procentiem.

Pagājušajā gadā Konkurences padome pieņēma četrus lēmumus par aizliegtu uzņēmumu darbību saskaņošanu, kopumā 20 uzņēmumiem piemērojot naudas sodus vairāk nekā desmit miljonu apmērā. Tā 2017. gadā tika atklāts, ka SIA Rīgas satiksme un pašvaldības uzņēmums Rīgas mikroautobusu satiksme neatļauti ir vienojušies par to, ka braukšanas maksa pašvaldības uzņēmuma mikroautobusos Rīgā nedrīkst būt zemāka par Rīgas satiksmes noteikto tarifu.. Par šo pārkāpumu piemēroja gandrīz 2,3 miljonu eiro lielu naudas sodu.

Tāpat pērn tika sodīti vairāki lielie būvmateriālu tirgotāji, kuri nodrošināja saskaņotu un mākslīgi pielāgotu cenu līmeņa ievērošanu mazumtirdzniecībā izplatītiem ģipša izstrādājumiem. SIA Knauf tika atzīts par dominējošo uzņēmumu reģipša izplatīšanā Latvijā. Konkurences padome uzņēmumiem par aizliegtu vienošanos kopā piemēroja naudas sodus gandrīz septiņarpus miljonu eiro apmērā. Tā bija sarežģīta lieta ar komplicētiem jautājumiem, un vēl grūti pateikt, ar ko tā beigsies, jo ir pārsūdzēta tiesā.

 

Prakse rāda, ka Konkurences padomes lēmumus tiesa atzīst par nepamatotiem tikai ļoti retos gadījumos. Tas apliecina, ka jūsu kādreizējā darbavieta konkurences uzraudzībā strādā profesionāli, tiesai nav ko iebilst.

 

Tieši mūsu birojam izdevās panākt labvēlīgu tiesas lēmumu strīdā ar Konkurences padomi, kura bija sodījusi biedrību Auto asociācija par it kā aizliegtu vienošanos, kas vērsta uz auto remontdarbu veicēju konkurences ierobežošanu, un piemērojusi naudas sodu četru procentu apmērā no tās iepriekšējā gada apgrozījuma. Taču Administratīvā apgabaltiesa pieņēma asociācijai labvēlīgu lēmumu un norādīja uz būtiskām nepilnībām konkurences uzraugu darbībās, kā arī atcēla Konkurences padomes lēmumu pilnā apmērā. Tiesa savā lēmumā norādīja, ka, vērtējot aizliegtās vienošanās, Konkurences padomei ir jāpamato izteiktie apgalvojumi ne tikai ar savu viedokli, bet gan ar datiem, skaitļiem un citiem pierādījumiem. Ir nepieciešams objektīvs tirgus apstākļu ekonomisks un tiesisks novērtējums, lai tiesa varētu pārliecināties par Konkurences padomes izdarīto secinājumu pamatotību. Turklāt pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir pašai Konkurences padomei - tai ir jāspēj sniegt pierādījumi, lai pārliecināti pierādītu pārkāpumu veidojošo apstākļu esamību. Savukārt asociācija ir tiesīga aizstāvēt nozares uzņēmumu tiesības un intereses, tostarp arī ekonomiskās intereses, un šo interešu aizsardzība vēl nerada aizliegto vienošanās pārkāpumu. Konkrētajā gadījumā tiesa bija konstatējusi, ka nav pierādījumu, ka Auto asociācijas biedri savā starpā būtu apsprieduši kāda atsevišķa biedra individualizētus komercdarbības aspektus vai komercinformāciju, vai arī jautājumus par cenām vai tirgus sadali.

Konkurences padome šī nolēmuma sakarā ir iesniegusi kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā.

Vienlaikus gribu uzsvērt, ka Konkurences padome pēdējo gadu laikā ir daudz darījusi konkurences tiesību attīstībā Latvijā, ir ieviestas daudz labas lietas uzņēmēju labā, piemēram, ieviesusi mutvārdu uzklausīšanu pirms lēmuma pieņemšanas, daudz lietas pārņemtas no citu Eiropas valstu labās prakses. Man personīgi darbs šai iestādē bija neatsverama pieredze, jo nekur citur Latvijā tik augstā līmenī un tik padziļināti nevar apgūt konkurences tiesības. Lai tās izprastu, nepieciešamas gan juridiskās, gan ekonomiskās zināšanas, tostarp jāpārzina uzņēmējdarbības principi un vēl daudzi citi jautājumi, lai izvērtētu, vai pastāv kādi riski un vai bijis konkurences tiesību pārkāpums.

 

Vai tiesa var lemt par Konkurences padomes uzliktā soda samazināšanu?

 

Satversmes tiesa 2017. gada 22. decembrī pieņēma spriedumu, ko konkurences tiesību juristi praktiķi gan uzskata par diskutējamu. Tiesa uzskatīja, ka tikai Konkurences padome ir tiesīga lemt par naudas soda apmēriem konkurences tiesību pārkāpumu lietās. Savukārt tiesas var lemt tikai par pieteikuma noraidīšanu un iestādes lēmuma atcelšanu vai atcelšanu daļā, bet nevar mainīt Konkurences padomes noteiktā soda apmēru.

Satversmes tiesa atsaucās uz varas dalīšanas principu, norādot, ka administratīvās lietas ierosināšana un administratīvā akta jeb lēmuma izdošana ir Konkurences padomes kompetencē, jo iestāde var iegūt vairāk informācijas un ņemt vērā plašāku kontekstu nekā tiesa, lai konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem piemērotu soda apmēru. Savukārt tiesas kompetencē ir lemšana par šī akta tiesiskumu. Tiesai ir jābūt tiesībām lemt par strīda galveno jautājumu un, ja nepieciešams, nosūtīt lietu atkārtotai izvērtēšanai tai pašai vai citai iestādei.

 

Kādas vēl ir aktualitātes pēdējā laika konkurences regulējuma sakarā? 

 

  1. gada 1. novembrī stājās spēkā grozījumi Konkurences likumā un Civilprocesa likumā, ar ko ir atvieglota konkurences tiesību pārkāpumā radīto zaudējumu kompensācijas pieprasīšana. Tas nozīmē, ka jebkura persona – gan patērētāji, gan uzņēmumi, kas cietuši zaudējumus konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā –, ir tiesīgi prasīt no pārkāpējiem šo zaudējumu atlīdzināšanu. Zaudējumu atlīdzību iespējams pieprasīt, vēršoties Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

 

Ja praksē pierādījies, ka daudzi likumu pārkāpuši, jo nav izpratuši konkurences ierobežojumu būtību, vai tik lieli sodi nav tomēr par bargiem – tie mazu uzņēmumu var iznīcināt?

 

Šādos gadījumos Konkurences padome aicina izmantota Iecietības programmu, kas paredz, ka uzņēmums, kas ir vai bija iesaistīts kartelī, pirmais brīvprātīgi var iesniegt pierādījumus par šo pārkāpumu Konkurences padomei un saņemt pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, kā arī atbrīvojumu no lieguma turpmāk piedalīties publiskajos iepirkumos. Šo iespēju vēl izmanto maz, jo tādā gadījumā ir jāziņo par citiem kartelī iesaistītajiem. Diemžēl tas ir tāds pārprasts pieņēmums, ka neklājas uzrādīt pirmajam pārkāpējus, jo tirgus ir mazs, ja ziņosi, tad tevi pārējie no tās izslēgs. Uzskats, ka ziņošana par likuma pārkāpumu ir nodevība, manuprāt, šāds uzskats nāk no padomju laikiem, kad “stučīšana” tika vērtēta kā zemiska rīcība.

Ja pārkāpums ir bijis un jau ir uzraugu konstatēts, arī tad vēl pastāv iespēja sadarboties ar Konkurences padomi un attiecīgi saņemt naudas soda samazinājumu.

 

Kāds būtu jūsu pirmais padoms mazajam uzņēmējam, lai tas nepārkāptu konkurences tiesības?

 

Apzināt jomu, kurā uzņēmums strādā, un izvērtēt, kādi tajā varētu pastāvēt riski. Mazais uzņēmums bieži nebūs dominējošā stāvoklī tirgū, bet aiz neuzmanības var tikt iesaistīts cenu saskaņošanā ar līdzīgu uzņēmumu, tāpat var līgumos ar sadarbības partneriem iekļaut  neatbilstošus līguma punktus, kas, piemēram, attiecas uz teritorijas vai klientu sadales. Šādus punktus un citus nosacījumus bieži iekļauj, lai pasargātu savu biznesu, jo uzņēmēji bieži vien pat neaizdomājās par konkurences tiesībām, slēdzot sadarbības līgumus. Tāpat pastāv risks, ka šādus jautājumus uzņēmēji var pārrunāt nozares asociācijas sanāksmēs, bieži gan Eiropā, gan Latvijā tieši asociācijas tiek uzskatītas par karteļu perēkļiem. Piemēram slavenais “olu kartelis”, kur Latvijas Olu ražotāju asociācijas biedru sapulcēs apmainījās ar informāciju. Apspriežot vistu olu realizācijas cenu palielināšanu un rīkojoties atbilstoši asociācijas sapulcēs norunātajam, mērķis šādai informācijas apmaiņai bija olu realizācijas cenu palielināšana un noturēšana vienā līmenī. Tādā veidā likvidējot risku, kas nenovēršami rastos, ja katrs olu ražotājs cenu palielinātu atsevišķi. Rezultātā tirgus nevarēja pašregulēties, tika ietekmēta olu tirdzniecības sistēma, kā arī deformēts cenu līmenis, liekot patērētājiem pārmaksāt. Vēl svarīgi atcerēties, ka nedrīkst noteikt preces tālākpārdošanas cenu piegādātājam vai tirgotājam – attiecīgi arī kontrolēt, kādu cenu precei uzliek gala tirgotājs. Tas ir viens no striktākajiem aizliegumiem konkurences tiesībās, taču viens arī no biežāk sastopamajiem pārkāpumiem.

 

Tātad kūku ražotājs nevar noteikt, lai Latvijā visās mazumtirdzniecības vietās viņa kūkas maksātu vienādi. Bet kā ar atlaižu akcijām – par tām taču nereti tirgotāji vienojas ar ražotāju?

 

Akcijas parasti ir īslaicīgas, noteiktu termiņu, bet arī šajā jomā bieži tiek pārkāpts Konkurences likums. Piemēram, 2005. Konkurences padome konstatēja pārkāpumu vienam no lielākajiem maizes ražotājiem. Konkurences padome konstatēja maizes ražotāja neatļautu rīcību Vislatvijas akcijā. Neatļautā rīcība izpaudās, kā atsevišķu maizes veidu mazumtirdzniecības cenu fiksēšana laika periodā, kas ievērojami pārsniedz parasti maizes produkcijai rīkoto akciju termiņu. Piedaloties šajā akcijā, mazumtirgotāji piekrita pārdot atsevišķus maizes veidus par fiksētu cenu, kas uzdrukāta un ar uzlīmi izvietota uz maizes iepakojuma. Fiksētas tālākpārdošanas cenas noteikšana ļāva maizes rāžotājam veikt mazumtirdzniecības cenu kontroli atsevišķiem maizes veidiem mazumtirdzniecībā, līdz ar to tieši ierobežojot mazumtirgotāju brīvību noteikt maizes tālākpārdošanas cenu. Vēl svarīgi – jāseko līdzi tam, vai uzņēmuma darbinieki, kuriem ir saskare ar piegādātājiem, tirgotājiem, būtu zinoši konkurences tiesībās un pievērstu uzmanību arī elektroniskajai sarakstei, kurā neapzināti var notikt informācijas apmaiņa par uzņēmuma cenu politiku, kas var novest pie aizliegtas vienošanās. Ja reiz ir gadījies šāds pārkāpums, pirmajiem būtu jāvēršas pie Konkurences padomes Iecietības programmas ietvaros.

Kāpēc nepietiek ar to, ka elektronisko saraksti datorā izdzēš un par to aizmirst?

 

Ja arī viena puse saraksti būs izdzēsusi, tā noteikti būs pie otras puses. Vienlaikus mūsdienu tehnoloģijas, ļauj arī dzēstos e-pastus un citu informāciju, kas atrodas uzņēmēja datorā, vai kādā citā datu nesējā Konkurences padomei atgūt un, kad Konkurences padome atklās, ka šāda sarakste, vai informācija bijusi, būs jau daudz grūtāk skaidrot, pamatot radušos situāciju un apstākļus.

 

Reizēm, skatoties uz preču cenām, šķiet, ka konkurences noteikumi ir izdevīgāki importētājiem. Klasisks piemērs - mūsu veikalos Lietuvas un Igaunijas piena produkti ir lētāki, kamēr kaimiņvalsts veikalos Latvijas produkti pērkami lētāk nekā pašu mājās. Kā jūs to izskaidrotu?

 

Zīmola preces vienmēr maksā nedaudz vairāk, bet pie mums vietējais ražotājs un viņa produkcija ir atpazīstamāka, tāpēc var cenu turēt augstāku. Savukārt ārpus Latvijas, kur šo zīmolu pazīst mazāk, precei jākonkurē ar vietējiem ražojumiem. Tā tirgus pats regulē konkurētspēju.

Daudzi baidās, ka Latvijā ienāks mazumtirdzniecības ķēde LIDL un izbojās konkurenci ar zemākām cenām. Manā ieskatā tas tieši varētu veicināt konkurenci, jo mums tirgū palikušas tikai divas lielās mazumtirdzniecības ķēdes – RIMI un Maxima. Pietrūkst trešā tirgus dalībnieka, kāda bija Prisma, kura jau aizgājusi no Latvijas. LIDL ar samērā augstajiem standartiem piegādātāju atlasē un attiecīgi kvalitatīvu produktu izvēlē varētu nodrošināt konkurenci, kas ietekmētu ne tikai produktu cenas, bet iespējams arī kvalitāti.

 

Iepirkšanās paradumi pircējiem mainās, ikdienā arvien vairāk izmantojam internetveikalus, kas nodrošina piekļuvi dažādu valstu tirgiem. Kā zināt, vai tie nav iesaistīti konkurences tiesību pārkāpumos?

 

Latvijā vēl šādā aspektā konkurences pārkāpumi tikpat kā netiek skatīti, taču karteļu vienošanās, dominējošā stāvokļa izmantošana var notikt arī tiešsaistes vidē. Eiropas Komisija ir pievērsusies jautājumiem, kuri skar platformas, kas nodrošina tiešsaistes tirdzniecību. Tāpat, piemēram, Vācijas konkurences iestāde uzskata, ka pirmsškietami valstī dominējošā stāvoklī atrodas sociālais tīkls Facebook, kurš, ļaunprātīgi izmanto šo dominējošo stāvokli, padarot sociālā tīkla izmantošanu atkarīgu no tā, ka tā var bezgalīgi uzkrāt jebkāda veida datus, kas iegūti, izmantojot trešo pušu vietnes un apvienojot to ar lietotāja Facebook kontu. Šīs trešo pušu vietnes ietver, pirmkārt, Facebook pakalpojumus, piemēram, WhatsApp vai Instagram, un, otrkārt, citu operatoru vietnes un lietotnes lietotājiem to pat nezinot, vāc viņu datus un iegūto informāciju izmanto reklāmu izplatīšanas un preču piedāvājumu nolūkos. Tādā veidā iespējams pārkāpjot arī datu aizsardzības likumu Vācijā. Šī lieta patlaban Vācijā atrodas izmeklēšanā un, kā vēsta Vācijas konkurences iestāde, tad rezultāts varētu būt 2018. gada beigās.

Ar Andi Kārkliņu sarunājās

Vineta Vizule

 


Aizvērt



iFinanses| Kā mazināt konkurences tiesību pārkāpuma riskus?

03.04.2018

iFinanses| Kā mazināt konkurences tiesību pārkāpuma riskus?


"Pēdējos gados konkurences tiesības Latvijā piedzīvojušas strauju attīstību, ieņemot arvien būtiskāku lomu ikdienas uzņēmējdarbībā. Par konkurences tiesību nozīmi liecina arī aktīvās Konkurences padomes (KP) darbības, izmeklējot konkurences tiesību pārkāpumus dažādās nozarēs un piemērojot ievērojamus naudas sodus. Tie var sasniegt pat 10% no uzņēmuma iepriekšējā gada neto apgrozījuma, tādēļ uzņēmumam ir svarīgi apzināties un novērst iespējamos konkurences tiesību pārkāpumus," stāsta Andis Kārkliņš žurnālam iFinanses.


Lasīt vairāk

Lai mazinātu konkurences tiesību pārkāpumu riskus, primārs ir preventīvais darbs uzņēmuma iekšienē, apzinot šos riskus. Ir būtiski saprast, kā uzņēmumā varētu rasties Konkurences likuma (KL) pārkāpumi, un saprast, ko darīt, lai tos novērstu.

Darbības nozares un konkurentu izpēte

Lai gan katrā nozarē uzņēmumiem ir specifiski riski, kas liecina par paaugstinātu pārkāpuma iespējamību, tomēr, kā jau visās jomās, arī konkurences tiesībās ir vispārējie principi, pēc kuriem uzņēmums var noteikt savus sākotnējos konkurences tiesību riskus. Pirmkārt, veicot izpēti, uzņēmumam būtu jāsaprot, kādā nozarē tas darbojas, nosakot, vai nozarē iepriekš konstatēti konkurences tiesību pārkāpumi vai citas ar konkurences jomu saistītas problēmas. Ja nozarē bijis daudz pārkāpumu, iespējamais risks ir augstāks, tādēļ uzņēmumam jāizvērtē šādi pārkāpumi savā uzņēmumā, jāinformē darbinieki, kā arī jāizprot, kas darīts nepareizi, lai šādas darbības turpmāk nepieļautu.

Otrkārt, jānovērtē konkurentu skaits nozarē – jo mazāk konkurentu, jo risks, ka kāds vēlēsies aizliegti vienoties, ir lielāks. Nozarē, kurā ir maz konkurentu, aizliegti vienoties ir vienkāršāk, nekā nozarē, kurā ir liela konkurence.

Darbinieka un uzņēmuma vainu nenodala

Tomēr būtiskākais uzņēmuma risks ir tā darbinieki – uzņēmums ir tik zinošs, cik zinošs ir katrs tā darbinieks. Pat tad, ja pārkāpumu īsteno tikai 1 darbinieks, atbildība attiecināma uz visu uzņēmumu. Tādēļ uzņēmumam būtiski rūpēties, lai 1 darbinieka nezināšana vai ļaunprātība nenodarītu kaitējumu visam uzņēmumam. Konkurences tiesību pārkāpuma sekas var būt neatgriezeniskas, jo tiek bojāta uzņēmuma reputācija un tēls sadarbības partneru un klientu acīs.

Ir svarīgi izvērtēt, vai un kuri uzņēmuma darbinieki bieži komunicē ar konkurentiem, piemēram, nozares asociācijās vai dažādos pasākumos, tādējādi apzinot un izglītojot pārkāpuma riskam pakļautos darbiniekus. Par riska darbiniekiem uzskatāmi tirdzniecības pārstāvji, personas, kas regulāri komunicē ar konkurentiem, organizē dalību publiskajos iepirkumos u.c. KP praksē ir lietas, kad uzņēmuma vadība nav informēta, ka darbinieks veic dažādus darbus pie konkurenta un vienlaikus pat sagatavo abu uzņēmumu tāmes 1 iepirkuma konkursam. Tirgus dalībniekam reālās konkurences apstākļos jābūt ieinteresētam ar attiecīgiem līdzekļiem nodrošināt šādas informācijas neizpaušanu konkurentiem.

Konkurences tiesībās nenodala darbinieka un uzņēmuma vainu, jo darbinieki veido un personificē uzņēmumu. Šis princips nostiprināts arī konkurences tiesību praksē. Atbilstoši KL, kā arī saskaņā ar KP praksi[1] aizliegta vienošanās nav attiecināma tikai uz uzņēmuma amatpersonām, kam ir paraksta tiesības konkrētajā komercsabiedrībā. Aizliegta vienošanās attiecināma uz jebkura tirgus dalībnieka darbinieka rīcību, kam tirgus dalībnieks nodevis informāciju par cenām un citiem komerciāli nozīmīgiem tā datiem un kas darbojas darba devēja interesēs.

Īpaša uzmanība jāievēro uzņēmumiem, kas darbojas publisko iepirkumu jomā, jo tieši šajā nozarē pretendentu aizliegtās vienošanās ir Latvijā īpaši bieži konstatēts pārkāpuma veids. Piemēram, tiek sadalītas darbības zonas vai jau pirms iepirkuma vienojas, kurš būs tā uzvarētājs.

Kā novērst riskus?

Lai novērstu konkurences tiesību pārkāpumu riskus, uzņēmumam, kad apzināti šie iespējamie riski un personas, kas tiem pakļautas, ieteicams izstrādāt vadlīnijas darbiniekiem iekšējai lietošanai. Vienlaikus uzņēmumam jāapzinās, ka nav iespējams identificēt un novērst visus iespējamos riskus un pārkāpumus.

Vadlīnijām primāri jārada izpratne par aizlieguma jēgu un būtību, jāizskaidro konkurences tiesību jautājumi un dažādi to aspekti. Skaidrojumi darbiniekiem saprotamā valodā ir svarīgākais, papildinot tos ar dažādiem prakses piemēriem, jo tieši šāda pieeja (nevis likuma pantu "atstāstījums", kas bieži vien paliek bez darbinieku ievērības) veidos viņu izpratni par konkurences tiesībām. Papildus vadlīnijās jānorāda, kā darbiniekiem rīkoties, rodoties problēmsituācijai, lai zinātu, pie kā šādā gadījumā vērsties.

Šādu konkurences tiesību programmu nepieciešams regulāri atjaunot. Tāpat ieteicams izstrādāt sistēmu, kā nodot darbiniekiem svarīgu informāciju, veikt regulāras apmācības, iepazīstināt jaunos darbiniekus ar riskiem, ieviest novērtēšanas pasākumus, pārrunas, ko var izmanto arī konkurences tiesību ievērošanas programmai. Apmācības jāveido tā, lai darbiniekus tās īpaši uzrunātu. Daudzi uzņēmumi aprobežojas ar darbinieku informēšanu, tomēr praksē ir arī uzņēmumi, kas piemēro darbiniekiem prasību rakstiski apliecināt un uzņemties nepārkāpt konkurences tiesības, paredzot atbildību pārkāpuma gadījumā.

Izstrādājot darbiniekiem saprotamas konkurences tiesību vadlīnijas un pasniedzot tās vienkārši un saprotami, uzņēmuma darbinieku izpratne par konkurences tiesībām uzlabosies, kas savukārt padarīs uzņēmumu konkurētspējīgāku.

[1] 25.10.2006. lēmums Nr.EO2-127, 30.10.2009. lēmums Nr.EO2-40


Aizvērt



iTiesības| Darba līguma slēgšana uz noteiktu laiku

19.03.2018

iTiesības| Darba līguma slēgšana uz noteiktu laiku


BDO Law jurista palīdze Sabīne Smilts analizē tiesisko pamatojumu un atšķirīgas attieksmes aizliegumu tiesas spriedumā par noslēgto darba līgumu uz noteiktu laiku.


Lasīt vairāk

Atbilstoši Darba likumam (DL) darba līgumu slēdz uz noteiktu vai nenoteiktu laiku. DL 44.pantā regulēts darba līgums uz noteiktu laiku, paredzot, ka to var noslēgt, lai veiktu noteiktu īslaicīgu darbu, kā arī precizējot, kas saprotams ar šo jēdzienu.

Latvijas Republikas Augstākā tiesa (AT) 27.04.2017. spriedumā lietā Nr.SKC-792/2017 norādījusi, ka gadījumi, kad pieļauts slēgt darba līgumu uz noteiktu laiku, paredzēti likumā un to uzskaitījums ir izsmeļošs. Atbilstoši DL 44.panta 2.daļai Ministru kabinets (MK) nosaka darbus, kas uzskatāmi par sezonas rakstura darbiem, kā arī jomas, kurās atbilstoši nodarbošanās raksturam vai attiecīgā darba pagaidu raksturam darba līgumus parasti neslēdz uz nenoteiktu laiku.

Tādējādi MK noteikumos Nr.272 "Noteikumi par sezonas rakstura darbiem" (MK noteikumi Nr.272) paredzēti sezonas rakstura darbi, kuru veikšanai pieļaujams darba līgumu noslēgt uz noteiktu laiku, savukārt MK noteikumos Nr.353 "Noteikumi par darbiem jomās, kurās darba līgums parasti netiek slēgts uz nenoteiktu laiku" (MK noteikumi Nr.353) regulētas darbības jomas, kurās darba līgumus parasti neslēdz uz nenoteiktu laiku.

Pienākums pierādīt tiesisko pamatu slēgt darba līgumu uz noteiktu laiku

DL 113.pantā regulēta uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma izbeigšana.

AT spriedumā lietā Nr.SKC-792/2017 norādījusi: "tiesai, izskatot prasību par atjaunošanu darbā, ja darba tiesiskās attiecības ir izbeigtas saskaņā ar Darba likuma 113.pantu sakarā ar darba līguma termiņa izbeigšanos, ir pienākums pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā bija tiesisks pamats slēgt darba līgumu uz noteiktu laiku, vai darba līguma termiņš ir norādīts darba līgumā un vai tā sasaiste ar konkrētu likumā noteiktu gadījumu ir norādīta vai izriet no noslēgtā darba līguma."

Tādējādi, lai piemērotu DL 113.pantu, izbeidzot uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu, darba devējam jānodrošina, ka:

  • ir bijis tiesisks pamats slēgt darba līgumu uz noteiktu laiku;
  • darba līgumā ir norādīts tā termiņš;
  • uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma sasaiste ar konkrētu likumā noteiktu gadījumu ir norādīta vai izriet no noslēgtā darba līguma.

Atbilstoši spriedumā lietā Nr.SKC-792/2017 paustajām AT atziņām darba devēja uzdevums ir izvērtēt uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma tiesisko pamatotību, nosakot, vai:

  • veicamais darbs ietilpst MK noteikumu Nr.272 vai MK noteikumu Nr.353 tvērumā;
  • darba devējs ir pierādījis, ka nepieciešams veikt noteiktu pagaidu darbu. Lai to pamatotu, nav pietiekami tikai atsaukties uz DL 44.pantu, jo ir jānorāda konkrēti uzņēmumā pastāvoši apstākļi, kas liecina par šādu nepieciešamību;
  • darba devējs ir pierādījis, ka konkrētais pagaidu darbs saistīts ar īslaicīgu uzņēmuma darbības vai ražošanas apjoma palielināšanos, piemēram, ja kāda pasūtījuma dēļ īslaicīgi tiek palielināts uzņēmuma darbības vai ražošanas apjoms, ko pierāda grāmatvedības dati, t.i., apgrozījums. Tāpat līgumu uz noteiktu laiku praksē var izmantot, piemēram, ja darbiniekiem nepieciešams izpildīt darbus, kas ir ārpus viņu ikdienas darba pienākumiem un kam nepieciešama īpaša apmācība. Tādējādi, lai iekļautos laika ierobežojumos konkrētā uzdevuma izpildei, darba devējam nav pieteikami daudz laika resursu apmācīt darbiniekus līdz konkrētajā situācijā nepieciešamajam zināšanu / prasmju līmenim, īpaši, ja darbiniekiem šādas prasmes nākotnē vairs nebūs nepieciešamas.

Secināms, ka darba devējam, lai izbeigtu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu, jāievēro stingrākas prasības, nekā izriet no likuma, jo ir svarīgi konstatēt, vai darba līguma slēgšana uz noteiktu laiku ir bijusi pieļaujama. Pretējā gadījumā šāds līgums uzskatāms par noslēgtu uz nenoteiktu laiku, līdz ar to darba līguma izbeigšanai nav piemērojams DL 113.pants. Ja darbinieks, neesot pamatam slēgt darba līgumu uz noteiktu laiku, vērsies tiesā ar prasību par atjaunošanu darbā, prasība ir apmierināma.[1]

Vienlīdzīgas tiesības uz taisnīgu darba samaksu

Atbilstoši DL noteiktajām prasībām darba devējam neatkarīgi no tā, vai darbinieki nodarbināti uz noteiktu vai nenoteiktu laiku, nosakot darba samaksu, ir pienākums ievērot atšķirīgas attieksmes aizliegumu. To spriedumā lietā Nr.SKC-792/2017 apstiprinājis arī AT Civillietu departaments.

Saskaņā ar DL 7.panta 1.daļu ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz taisnīgu darba samaksu. AT Civillietu departaments 14.11.2017. spriedumā lietā Nr.SKC-762/2017 norādījis, ka DL 7.pants ir atvasināts no Latvijas Republikas Satversmes 91.pantā noteiktā vienlīdzības principa. Vienlīdzības princips nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir jābūt vienādai, savukārt atšķirīgos apstākļos izturēšanās ir jābūt atšķirīgai.[2]

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments savā 2017.gada 27.aprīļa spriedumā lietā Nr. SKC-792/2017 noteicis vienlīdzīgu darba samaksu par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu starp darbiniekiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu un nenoteiktu laiku, to nosakot pēc analoģijas attiecībā uz vienlīdzīgas darba samaksas noteikšanu vīriešiem un sievietēm, piemērojot Darba likuma 60.panta 1.daļu un Darba likuma 29.pantu. Lai noteiktu, vai darbs ir vienādas vērtības, jāveic darbu salīdzināšana, t.i., jānovērtē darba pienākuma raksturs un prasības, kas izvirzītas attiecīgajam darbiniekam, piemēram, nepieciešamās prasmes, atbildības pakāpe utt.[3]. Kā izriet no iepriekšminētā sprieduma, tas nozīmē, ka darba devējam, nosakot darba samaksu darbiniekam, jārūpējas, lai tā ievērojami neatšķirtos no darba samaksas pārējiem darbiniekiem, ja viņi veic tādu pašu vai vienādas vērtības darbu.

Ja darbinieks konstatē, ka darba devējs pārkāpis vienlīdzīgas samaksas principu, darbiniekam ir tiesības prasīt, lai darba devējs izmaksā darba samaksu tādā apmērā, kādā darba devējs parasti maksā par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu[4], nepieciešamības gadījumā vēršoties tiesā.

Likumdevējs DL ietvēris atšķirīgas attieksmes aizliegumu un detalizēti to aprakstījis, lai pasargātu darbiniekus no jebkādiem vienlīdzības principa pārkāpumiem, piešķirot īpašu nozīmi vienlīdzīgai darba samaksai, kas nodrošināta ar DL 60.pantu. Lai gan varētu šķist, ka atšķirīgas attieksmes regulējums par vienlīdzīgu darba samaksu darbiniekiem, ar ko darba tiesiskās attiecības noslēgtas uz noteiktu laiku, ir pašsaprotams un problēmām tā atbilstošā ievērošanā nevajadzētu būt, šāds uzskats ir maldinošs. To apliecina arī tiesu prakse.

 

[1] AT Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļas 2004.gadā sagatavotais tiesu prakses apkopojums "Par likumu piemērošanu, izšķirot tiesās strīdus, kas saistīti ar darba līguma izbeigšanos vai grozīšanu", 14.lpp.

[2] Latvijas Republikas Satversmes komentāri : VIII nodaļa Cilvēka pamattiesības. Balodis R. (zin.vad.); Endziņš A., Apsītis R., Jundzis T., Kūtris G. (Zin.redkol.). Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 89.lpp.

[3] Zvērinātu advokātu birojs “BDO Zelmenis un Liberte”. Darba likums ar komentāriem, 2010.gads, 134.lpp.

[4] Zvērinātu advokātu birojs “BDO Zelmenis un Liberte”. Darba likums ar komentāriem, 2010.gads, 134.lpp.


Aizvērt



iFinanses| Kas ir samērīga soda nauda?

02.03.2018

iFinanses| Kas ir samērīga soda nauda?


BDO Law juriste Kristiāna Viļuma ir publicējusi rakstu "Kas ir nesamērīga soda nauda?", kurā analizē jaunā Uzņēmuma ienākuma nodokļa likumā ieviesto jēdzienu "samērīga soda nauda", nosakot, ka par šādām soda naudām nav jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis. Lai gan šī ir viena no uzņēmējiem labvēlīgajām izmaiņām, tomēr likumā nav skaidrots samērīgas soda naudas termins, līdz ar to grozījumu saturs nav līdz galam saprotams. 


Lasīt vairāk

Līdz 01.01.2018. bija spēkā likums "Par uzņēmumu ienākuma nodokli", kurā noteikts, ka soda naudai jāpiemēro uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN), tātad faktiski jebkura soda nauda bija papildu ar UIN apliekamā bāze. 01.01.2018. stājās spēkā jaunais Uzņēmumu ienākuma nodokļa likums (UIN likums). UIN likuma 8.panta ("Ar saimniecisko darbību nesaistītie izdevumi") 2.daļas 10.punktā noteikts: 

"Pie izdevumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību, pieskaita visus izdevumus, kas tieši nav saistīti ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību, tai skaitā soda naudām, līgumsodiem un naudas sodiem izmantotās summas, ja tās nav samērīgas ar darījuma vērtību vai veiktas saistītai personai vai personai, kas izveidota vai darbojas zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijā." 

Tātad jaunajā UIN likumā paredzēts, ka UIN nav jāpiemēro samērīgām soda naudām. Kā jau minēts, jēdziens "samērīga soda nauda" UIN likumā nav definēts, tādēļ, lai to saprastu, jāaplūko tiesu praksē un vispārējos tiesību principos noteiktais. 

SAMĒRĪGUMA PRINCIPS 

Atbilstoši tiesiskas valsts principam soda naudai jābūt samērīgai. Ja noteikta nesamērīgi liela soda nauda, sods jāatceļ. Tomēr problēmu rada apstāklis, ka, piemērojot soda naudu, nav skaidri noteikts, kad tā uzskatāma par samērīgu un no kādas summas to var uzskatīt par nesamērīgi lielu. 

No Latvijas Republikas Satversmē paredzētā demokrātiskās republikas jēdziena izriet vairāki tiesiskas valsts pamatprincipi, tostarp samērīguma princips (Latvijas 

Republikas Satversmes tiesas (ST) 24.03.2000. spriedums lietā №.04-07(99), skat. arī ST 03.04.2008. spriedumu lietā Nr.2007-23-01). Atbilstoši samērīguma principam ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses (ST 19.03.2002. spriedums lietā Nr.2001-12-01, skat. arī ST 25.03.2003. spriedumu lietā Nr.2002-12-01 un ST spriedumu lietā Nr.2007-23-01). 

Samērīgums kā princips definēts Administratīvā procesa likuma 13.pantā: 

"Labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu." 

Secināms, ka samērīguma principa mērķis ir indivīda tiesību ierobežojums, nepārsniedzot sabiedrības ieguvumu. 

NESAMĒRĪGS SODS IR JĀPIERĀDA 

Arī tiesu praksē ir gadījumi, kad piemērotās naudas soda apmērs ir šķietami nesamērīgs. Taču nepietiek tikai ar apgalvojumu, ka sods ir nesamērīgs, tas ir arī jāpamato un jāpierāda. 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) Senāta Administratīvo lietu departamenta 14.06.2007. spriedumā lietā Nr.SKA-241/2007 vērtēts soda naudas samērīgums nodokļu lietā. Spriedumā aplūkota situācija, kad juridiskā persona, kas iegādājās vairākus nekustamos īpašumus, tos savlaikus nepieteica pašvaldībā un par tiem laikus neiesniedza pārskatu un deklarāciju. Rīgas domes Finanšu departamenta Pašvaldības ieņēmumu pārvalde par minētajiem pārkāpumiem juridiskajai personai piemēroja soda naudu, kas tika pārsūdzēta, uzskatot soda naudu par nesamērīgu. No sprieduma izriet, ka jāvērtē, pirmkārt, soda naudas konkrētajā apmērā noteikšanas nepieciešamība vispār un, otrkārt, vai soda nauda noteiktajā apmērā attaisno tās mērķi un ir samērīga. Šajā lietā pieteicējai aprēķinātas šādas soda naudas: par savlaikus nepieteikšanos pašvaldībā -3152,03 EUR (2215,26 Ls) par 2002.gadu un 3020,54 EUR (2122,85 Ls) par 2003.gadu, kopā - 6172,57 EUR (4338,11 Ls), par pārskata savlaikus neiesniegšanu -31,52 EUR (22,15 Ls) par 2002.gadu, par deklarācijas savlaikus neiesniegšanu - 3021 EUR (2123 Ls) par 2003.gadu, kopā - 61,72 EUR (43,38 Ls). Tiesa, izskatot lietu, secināja, ka norādītās summas nav atzīstamas par nesamērīgām. 

Savukārt AT Senāta Administratīvo lietu departaments 27.11.2013. spriedumā lietā Nr.SKA-430/2013 norādījis: "Ievērojot samērīguma principu, soda naudai jābūt tādai, kas nodrošinātu efektīvu nodokļu iekasēšanu, taču nepārsniegtu to, kas ir objektīvi nepieciešams tā sasniegšanai. Soda naudai jābūt atbilstošai un samērīgai ar pieteicēja pieļauto pārkāpumu, kā arī jākalpo kā preventīvam līdzeklim, lai pieteicēju un citas personas atturētu no līdzīgu pārkāpumu pieļaušanas nākotnē." 

Tādējādi secināms, ka samērīgai soda naudai ir vairākas pazīmes: 

• tās mērķis ir nodrošināt efektīvu nodokļu iekasēšanu, taču tā nedrīkst pārsniegt apmēru, kas objektīvi nepieciešams mērķa sasniegšanai; 

• tā ir atbilstoša pieteicēja pieļautajam pārkāpumam; 

• tai jākalpo kā preventīvam līdzeklim, lai atturētu no līdzīgu pārkāpumu pieļaušanas nākotnē. 

Tātad, lai izvērtētu soda naudas samērīgumu, jāvērtē pieļautais pārkāpums un tā apmērs. 

Arī ST spriedumā lietā Nr.2007-23-01 noteikusi, ka "sodi par nodokļu likumu pārkāpšanu nedrīkst būt acīmredzami nesamērīgi ar mērķi, ko likumdevējs ar to palīdzību nodomājis sasniegt". Tādējādi, lai sodu atzītu par samērīgu, tam jābūt proporcionālam soda mērķim. 

Spriedumā lietā Nr.2007-23-01 ST arī norādīja, ka "ar nodokļu tiesību palīdzību valsts iegūst savu funkciju īstenošanai nepieciešamos resursus, savukārt ar sodu sistēmu tiek panākta citu tiesību pienācīga ievērošana. Līdz ar to soda noteikšana iespējama vienīgi nepieciešamības robežās un tiktāl, ciktāl tas nodrošina pienācīgu cita tiesiskā regulējuma ievērošanu". 

Secināms, ka jebkura soda mērķis ir cita tiesiskā regulējuma ievērošanas panākšana. Tātad, lai sodu atzītu par samērīgu, tam jābūt proporcionālam cita tiesiskā regulējuma ievērošanas panākšanai. 

Nav iespējams aptvert visus gadījumus, lai izvirzītu vienotu samērīgas soda naudas definīciju vai noteiktu vienotu tās apjomu. Katrā situācijā ir jāveic atsevišķs aprēķins, lai noteiktu piemēroto soda naudas apmēru tiesiskā regulējuma ievērošanas panākšanai. ST spriedumā lietā Nr.2007-23-01 arī noteikusi, ka "ir svarīgi sabalansēt atsevišķu personu tiesības uz individuālu pārkāpuma izvērtēšanu ar valsts pienākumu nodrošināt efektīvu nodokļu administrēšanas sistēmu". Vērtējot lietā Nr.2007-23-01 apstrīdētās normas samērīgumu, ST ņēma vērā uzliktā soda apmēru, personas spēju samaksāt noteikto soda naudu, kā arī sekas, kas personai iestājas, nesamaksājot soda naudu.

Lejuplādē rakstu pdf


Aizvērt



iFinanses| Attaisnojuma dokumentos būs jānorāda detalizēta informācija

02.03.2018

iFinanses| Attaisnojuma dokumentos būs jānorāda detalizēta informācija


BDO Law tiesvedības prakses vadītājs Rihards Niedra uzrakstīja rakstu žurnālā iFinanses, kurā analizē janvāra sākumā izsludinātos grozījumus "Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju", kas liek domāt, ka turpmāk attaisnojuma dokumentos būs jāatspoguļo, kā veidojas pakalpojumu cenas. Tas ir radījis neizpratni pakalpojumu sniedzējos - kāda informācija būs jāatspoguļo, kā to izdarīt un - galu galā -kāpēc? Vai šāda informācija pēc būtības nav uzskatāma par komercnoslēpumu? 


Lasīt vairāk

04.01.2018. Valsts sekretāru sanāksmē izsludināts Ministru kabineta noteikumu Nr.585 "Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju" (Noteikumi) grozījumu projekts. Ar grozījumiem Noteikumus paredzēts papildināt ar 7.7 un 7.8punktu. 

Noteikumu līdzšinējās redakcijas 7.' un 7.2punktā paredzēts, ka, sagatavojot attaisnojuma dokumentu, jānorāda preces vai pakalpojuma nosaukums, darījuma vai darbības apraksts, mērvienība un daudzums, 1 vienības cena u.c. informācija. Ar grozījumiem Noteikumos paredzēts pakalpojuma saņēmējam piešķirt tiesības pieprasīt, lai pakalpojuma sniedzējs norāda arī informāciju par pakalpojuma sniegšanai izlietotajām materiālajām vērtībām (izlietoto vienību nosaukums, mērvienība un daudzums). Grozījumu projektā paredzēts, ka pakalpojuma sniedzējam šī informācija jāsniedz attaisnojuma dokumentā, izņemot, ja pakalpojuma sniegšanai izlietoto palīgmateriālu vai citu materiālo vērtību izlietojums ir tik niecīgs, ka pakalpojuma sniegšanai faktiski izlietoto konkrētas materiālo vērtību vienības daudzumu iespējams noteikt tikai ar speciāliem paņēmieniem vai aprēķiniem. 

Uzņēmējiem un grāmatvedības speciālistiem gan rodas bažas par šī jauninājuma praktisku pielietojumu un iespējamu konfliktu ar citām normām. 

MĒRĶIS - IZSKAUST FIKTĪVOS DARĪJUMUS 

Likuma "Par grāmatvedību" (Likums) 7.pantā noteikts, ka attaisnojuma dokuments ir dokuments, kas apliecina uzņēmuma saimnieciskā darījuma esamību un kurā ietverti Likuma 7.panta 1.daļā noteiktie rekvizīti, tostarp 7.panta 1.daļas 10.punktā minētais saimnieciskā darījuma apraksts, pamatojums un mērītāji (daudzumi, summas), bet tiesību aktos noteiktajos gadījumos - arī cita informācija par saimniecisko darījumu. 

Grozījumu projekta anotācijā norādīts, ka tie izstrādāti, lai noteiktu grāmatvedības prasību norādīt attaisnojuma dokumentā detalizētu informāciju par sniegto pakalpojumu, kā arī nodrošinātu darījumu izsekojamību, tā ierobežojot ēnu ekonomiku. Atbilstoši Valsts iestāžu darba plānam ēnu ekonomikas ierobežošanai 2016.-2020.gadam (Darba plāns) paredzēts paplašināt grāmatvedību regulējošajos normatīvajos aktos noteiktās uzņēmuma grāmatvedības iekšējās kontroles nosacījumus, lai nodrošinātu darījumu izsekojamību. 

Kā secināms no Darba plānā paredzētā, Noteikumu grozījumu mērķis ir mazināt fiktīvus darījumus. Tas ir atbalstāmi, tomēr jāņem vērā, ka mērķis jāsamēro ar uzņēmējiem uzlikto administratīvo slogu. Darba plānā noteikts, ka ar grozījumiem Noteikumos tiks paplašināti grāmatvedību regulējošajos normatīvajos tiesību aktos noteiktās uzņēmuma grāmatvedības iekšējas kontroles nosacījumi. Grozījumu mērķis ir nodrošināt darījumu izsekojamību, tādējādi mazinot krāpšanos ar fiktīviem darījumiem. Plānots, ka varētu tikt samazināta fiktīvu uzņēmumu piesaiste pakalpojuma sniedzējam, tādējādi novēršot fiktīvu komersantu reģistrāciju, vienlaikus saglabājot iestādēm normatīvajos aktos noteikto kompetenču un funkciju apjomu. Tomēr nav skaidrs, vai tas ir likumdevēja vienīgais mērķis. Noteikumu grozījumu mērķis varētu būt arī novērst situācijas, kad prece pārāk lielos apjomos norakstīta konkrētam objektam vai pakalpojumam, tomēr šādā gadījumā nav noteikts, vai tiks izstrādātas kādas normas materiālu izlietojumam. 

Apšaubāms, vai Noteikumu grozījumu projektā minēto datu atspoguļošana attaisnojuma dokumentā ir efektīvākais veids, kā panākt darījumu izsekojamību un caurskatāmību. Alternatīva, kā varētu panākt efektivitāti, ir, piemēram, stingrāk izstrādāta iekšējā darījumu un ar tiem saistīto dokumentu kontrole. 

VAI JĀIZPAUŽ KOMERCNOSLĒPUMS? 

Kā minēts iepriekš, Noteikumu grozījumu mērķis vērtējams pozitīvi, taču tam jābūt samērīgam ar pakalpojuma sniedzējam uzlikto administratīvo slogu. Nozares pārstāvju vidū ir bažas par pakalpojumu rēķinos ietverto informāciju, kas var saturēt komercnoslēpumu. No Noteikumu grozījumu projektā norādītās informācijas nav saprotams, cik detalizēti pakalpojuma sniedzējam būtu jānorāda pakalpojuma sniegšanai izlietotās materiālās vērtības, kurās ietilpst izlietoto vienību nosaukums, mērvienība un daudzums, un vai tādējādi uzņēmēji nav spiesti izpaust komercnoslēpumu. Piemēram, ja būvniecības firma ēkā uzbūvē papildu sienu, nav skaidrs, kas jāatšifrē attaisnojuma dokumentā, - vai jānorāda izlietotā cementa un ķieģeļu skaits, vai tomēr jāiekļauj arī darba apģērbs, respiratori, būvniecības vietas sagatavošanas materiāli u.c. pakalpojuma sniegšanas nodrošināšanai izmantotie materiāli. 

Tādējādi jāvērtē, vai tik detalizētas informācijas, kā paredzēts grozījumos, norādīšana rēķinā par pakalpojuma sniegšanu ir uzskatāma par komercnoslēpuma izpaušanu. 

Informācijas atklātības likuma 7.panta 1 .daļā noteikts: 

"Par komercnoslēpumu uzskatāma komersanta radīta vai komersantam piederoša informācija, kuras atklāšana varētu būtiski negatīvi ietekmēt komersanta konkurētspēju." 

Likuma 4.pantā paredzēts: 

R. "Grāmatvedībā par komercnoslēpumu nav uzskatāma informācija un dati, kas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem iekļaujami uzņēmuma pārskatos. Visa pārējā uzņēmuma grāmatvedībā esošā informācija uzskatāma par komercnoslēpumu un ir pieejama vienīgi revīzijām, nodokļu administrācijai nodokļu aprēķināšanas pareizības pārbaudei, kā arī citām institūcijām likumdošanas aktos paredzētajos gadījumos." 

Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumā (GPL) noteikta uzņēmumu pārskatos ietveramā informācija. Kā norādīts GPL 8.panta 2.daļā, gada pārskats kā vienots kopums sastāv no finanšu pārskata un vadības ziņojuma. GPL 9.pantā noteikta finanšu pārskatā ietveramā informācija, paredzot, ka tajā jānorāda vismaz bilance, peļņas vai zaudējumu aprēķins un finanšu pārskats. Atbilstoši GPL 10.panta 1 .daļai bilanci sagatavo, pamatojoties uz GPL 1.pielikumā "Bilances shēma" ietverto informāciju. Aplūkojot GPL 1.pielikumā noteikto informāciju, secināms, ka tik detalizēta informācija, kā paredzēts grozījumu projektā, uzņēmuma gada pārskatā nav iekļaujama. 

Tādējādi, izpaužot Noteikumu grozījumos paredzēto informāciju par izlietotajām materiālajām vērtībām un norādot izlietoto vienību nosaukumu, mērvienību un daudzumu, var tikt negatīvi ietekmēta uzņēmuma konkurētspēja un aizskarts uzņēmuma komercnoslēpums 

Lai Noteikumu grozījumu projektā ietvertā informācija būtu pakalpojuma sniedzējiem vieglāk uztverama un netiktu atšķirīgi interpretēta, kā arī pakalpojumu sniedzēji izprastu, uz kurām nozarēm attiecināmi Noteikumu grozījumi, Valsts ieņēmumu dienestam vajadzētu vismaz izstrādāt metodiskos noteikumus ar piemēriem par jauno Noteikumu punktu piemērošanu. 

KAS IR KOMERCNOSLĒPUMS? 

Saskaņā ar Komerclikumā (KL) 19.panta 1 .daļu komercnoslēpuma statusu komersants var piešķirt tādām saimnieciska, tehniska vai zinātniska rakstura lietām un rakstiski vai citādā veidā fiksētām vai nefiksētām ziņām, kas atbilst visām šādām pazīmēm: 

• tās ietilpst komersanta uzņēmumā vai ir tieši ar to saistītas; 

• tās nav vispūrpieejamas trešajām personām; 

• tām ir vai var būt mantiska vai nemantiska vērtība; 

• to nonākšana citu personu rīcībā var radīt zaudējumus komersantam; 

• komersants tām ir veicis konkrētai situācijai atbilstošus saprātīgus komercnoslēpuma saglabāšanas pasākumus. 

Tātad par komercnoslēpumu var atzīt šādu informāciju: 

• tehniska rakstura informācija (ražošanas metodes, plāni, datorprogrammas, receptes utt.); 

• komercdarbības informācija (klientu saraksti, personāla informācija, informācija par algām, mārketinga plāni, iekšējie tirgus pētījumi utt.). 

Avots: iTiesibas.lv  Lejuplādē rakstu pdf


Aizvērt






Ielādēt vairāk