• Atpakaļ
  • DB: Demogrāfijas metastāzes nodokļu spogulī

    Autors: Jānis Zelmenis - 09.01.2017

    Nodokļu sistēma Latvijā ik gadu piedzīvo lielākas vai mazākas izmaiņas, un izņēmums nav arī šis gads, kura sākumā grāmatvežiem jāsaprot, kā rīkoties ar politiķu sagādātajām «dāvanām». To intervijā DB stāsta AS BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis. Viņaprāt, nodokļi ir viena no dzīvībai svarīgākajām sistēmām tautsaimniecības organismā. To nevar skatīt atsevišķi no kopējās ekonomiskās un demogrāfiskās situācijas Latvijā.


    Kā vērtējat Latvijas nodokļu sistēmu un šā gada jauninājumus?

    Nodokļu sistēma nav ne laba, ne arī slikta, jo tā ir tikai instruments, lai iekasētu naudu sabiedrībai vajadzīgu kopīgu (valsts) funkciju nodrošināšanai. Turklāt ir jāsaprot, ka nodokļu sistēma no Latvijas ekonomikas nevar izspiest tikpat daudz, cik tā varētu daudzās citās valstīs. Tautsaimniecības struktūra nodokļu ieņēmumos var iedot tik daudz, cik tā dod. Daudzviet 25 gadus pēc Latvijas neatkarības vīd nabadzība un kusla tautsaimniecība, no kuras nodokļos nav ko paņemt. Ir vēl kāda svarīga nianse – Latvijas sabiedrības attieksme pret nodokļu maksāšanu un valsts politiķu un arī ierēdņu attieksme pret nodokļu maksātājiem un nemaksātājiem. Pieejamie sabiedriskās domas pētījumi parāda revolucionāru situāciju – sabiedrība nevēlas maksāt nodokļus, savukārt politiķi nespēj atrast instrumentus, kā piespiest tos maksāt. Vēl trakāk – sabiedrības daļa neredz jēgu maksāt nodokļus un uzturēt valsts pārvaldes aparātu, ierēdņus un politiķus, kuri bieži vien tiek dēvēti par zagļiem, liekēžiem, naudas izšķērdētājiem u.tml.
    Pērn, veidojot 2017. gada valsts budžetu, tā pavadošo likumprojektu paketē ieviests gana dažādu jauninājumu, kuri skars daudzus, bet vispirms jau visa veida grāmatvežus un nodokļu aprēķinātājus. Ir iestrādātas dažādas jaunas «pātagas», lai palielinātu budžeta ieņēmumus, bet baidos, ka sabiedrības daļa atbildēs ar izdomas bagātiem paņēmieniem, kā ar līkumu apiet kārtējo jauno ierobežojumu vai prasību. Diemžēl šādos «kara» apstākļos, kad liela daļa sabiedrības nevēlas maksāt nodokļus un pašreizējā nodokļu sistēma ieņēmumu ģenerēšanā ir sasniegusi savdabīgus griestus, jau tiek runāts par fundamentālām pārmaiņām nodokļu sistēmā – piemēram, diferencēto iedzīvotāju ienākuma nodokli, reinvestētās peļņas neaplikšanu ar uzņēmumu ienākuma nodokli, drosmīgākie pat izsaka ideju par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanu, vienlaikus palielinot patēriņa nodokļu – pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu – likmes, kā arī nekustamā īpašuma nodokli. Protams, katrai šaurai interešu grupai ir savas savtīgas intereses, bet, pirms kaut ko sākt darīt, būtu nepieciešams veikt analīzi un modelēt, kādas sekas tautsaimniecībā kopumā (ieguvumus un zaudējumus) varētu radīt katra no izmaiņām. Līdz šim nekādu šāda veida analīzi neesmu redzējis.

    Kas ir kritēriji, kuri, brūvējot pārmaiņas nodokļos, obligāti jāņem vērā?

    Faktiski tie ir divi – iedzīvotāju, arī nodarbināto, skaits un struktūra, kā arī to prognozējamā dinamika, un Latvijas tautsaimniecības uzbūve ar visām tās īpatnībām. Diemžēl pēdējo 25 gadu laikā Latvijā iedzīvotāju skaits ir sarucis par aptuveni 0,7 miljoniem, un šī tendence turpinās, tomēr es neredzu neko, kas šo procesu varētu apturēt. Lai palielinātu nodokļu ieņēmumus pie sarūkoša iedzīvotāju skaita, ir nemitīgi jāpieaug nodokļu maksājumiem, bet tas ir panākams ne tikai ar lielākām nodokļu likmēm, bet arī plašāku ar nodokli apliekamo ienākumu bāzi, esošo atvieglojumu atcelšanu vai arī, kā nekustamā īpašuma nodokļa kontekstā, vienkārši «pasakot», ka jāmaksā vairāk, jo pieaugusi kadastrālā īpašuma vērtība, kaut arī tai vairumā gadījumu nav nekāda sakara ar konkrētā cilvēka aktivitātēm. Visus šos risinājumus varam redzēt arī 2017. gada jauninājumu kontekstā nodokļu sistēmā.
    Protams, augot Latvijas tautsaimniecībai, ir iespēja palielināt nodokļu ieņēmumus. Reformējot nodokļu sistēmu Latvijā, jāstrāda pie apliekamās bāzes palielināšanas uz jaunu maksātāju piesaistes rēķina, piemēram, veidojot jaunus ārpakalpojumu centrus, pilotu bāzes vietas, kompleksu finanšu pakalpojumu eksportu utt. Faktiski nodokļu bāzes palielināšanu var panākt, vienīgi ražojot eksportspējīgus produktus vai pakalpojumus, jo iekšējais tirgus un patēriņš ir pārāk mazs. Protams, to īsti neļauj īstenot arī demogrāfiskā katastrofa. Valsts kļūst tukša. Mainot nodokļus, tas ir jāņem vērā, jo sociālā katastrofa Latvijā ir nenovēršama, jautājums ir tikai, kad tā kļūs par faktu – pēc pieciem, desmit vai 20 gadiem. Kāpēc? Pensionārus un sevi apgādāt nespējīgu cilvēku skaits būs tik liels, ka nodarbinātie nespēs samaksāt tik daudz nodokļos. Lai arī politiķu vārdos ir daudz ideju par tautsaimniecības transformāciju, tomēr skaudrā realitāte rāda kaut ko citu. Tā vietā, lai sagatavotu atbilstošus speciālistus nozarēm ar augstu pievienoto vērtību, kuras varētu augt, notiek vārdu kaujas bez reālām kustībām, piemēram, vidusskolas mācību programmā. Nodokļi nedzīvo paši par sevi, tie ir cieši saistīti ar tautsaimniecību, nodarbinātību, labklājību un valsts tēriņiem. Ja cilvēki nevar samaksāt prasītos nodokļus, tad varbūt jāatsakās politiķiem no naudas dalīšanas vilinošās stratēģijas, kuras pamats ir – vairāk naudas budžetā. Atkārtošos – bez pārvaldāmo brīvprātīgas vēlmes maksāt nodokļus valdošie tos iekasēt nevarēs. Jautājums – kurā brīdī tas kļūs visiem acīmredzams?

    Politiķi jau parlamentā runā par problēmām sociālajā budžetā!

    Bet kādā kontekstā? Tikai mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) maksātāju darbinieku sakarā. Runas par MU darbinieku sociālo neaizsargātību ir vienkārši makaronu karināšana uz ausīm demogrāfiskās katastrofas kontekstā, jo es šaubos par pensiju, ko valsts spēs izmaksāt tiem, kuri pašlaik ir 30-50 gadu vecumā. Varbūt valsts pensijas maksās no 70 vai 80 gadiem (pašlaik no 63 gadiem, plānots palielināt līdz 65), bet tik un tā pensijas apmērs nebūs nekas cits kā savdabīgs nabadzības pabalsts. Varbūt MUN maksātājiem, kad tie iesniedz deklarāciju, likt, lai tiek paraksta dokumentu, ka atsakās no valsts pensijas? Jāatceras, ka MUN maksātāji ir tie, kuri uztur sevi un savus tuvākos šeit un tagad. Līdz ar to viņi no valsts neko neprasīja un pat vēl kaut ko samaksāja nodokļos. Vai tiešām politiķi uzskata, ka labāk ir šos cilvēkus padarīt par lūdzējiem, kuriem jāmaksā sociālā palīdzība no valsts kopējā maka? Tas nav īsti korekti, kā politiķi izrīkojās ar MUN, kad decembra nogalē tika nolemts būtiski šī nodokļa likmi palielināt līdz 15% iepriekšējo 9% vietā. Analīzes, kādas sekas tas radīs, – nekādas. Publiskajā telpā MUN maksātājus dēvē par blēžiem un vietējiem ofšoriem, tajā pašā laikā nekur nav datu par to, cik tad daudz no 45 tūkst. MUN maksātāju ir tie, kuri, pateicoties šim režīmam, iznāca no pelēkās ekonomikas, un cik ir to, kuri šo režīmu izmanto, lai legāli samazinātu savas darbaspēka nodokļu izmaksas. Ja attiecība ir 60:40, tad saglabājam MUN, savukārt, ja attiecība ir 20:80, tad laikam šis režīms ir jāklapē ciet.

    Kā vērtējat aplēses, ka valsts makam secen iet aptuveni 1,6 miljardi eiro, ko varētu dot ēnu ekonomikas apkarošana?

    Tie ir tikai skaitļi, bet, lai iegūtu kaut ko taustāmu, ir vajadzīga politiska griba un vienlaikus atbilstoša rīcība. Tāpat arī publiski jāiesēdina aiz restēm uz gadiem desmit daži lielie nodokļu krāpnieki un izpildītāji komplektā ar politisko piesedzēju. Tas ir izdarāms. Eiropas Komisija bija rēķinājusi – Latvijā PVN plaisa ir 700 milj. eiro apmērā. Ir dzirdēti dažādi stāsti par PVN krāpnieku shēmām (11 t zelta eksportu utt.), bet nav publiski zināms, ka kādi konkrēti cilvēki (vismaz izpildītāji) būtu arestēti un tiesa būtu piespriedusi kādu bargu sodu. Rezultāts: shēmotāji var mierīgi meklēt izpildītājus, jo nevienu jau neiesēdina par nodokļu maksātāju naudas nozagšanu, likumdevēji var trīt mēles un grozīt likumus, paaugstinot soda sankcijas, kuras tāpat ķers tikai reto. Vēl jāsaprot, ka tie, kuri veido desmitiem miljonu eiro vērtas PVN krāpniecības shēmas, nav nekādi nabagi un muļķi, turklāt bieži vien šķiet, ka tiem ir pat politiskais «jumts», bet ar šo sarežģīto daudzpakāpju shēmu atklāšanu nodarbojas izmeklētāji ar algu uz rokas ap 700 – 1100 eiro. Tā ir neiespējamā misija. Jāmaina sistēma, un izmeklētāji jāpadara personīgi ieinteresēti shēmotāju izskaušanā. Piemēram, ASV par būtisku informāciju, kas ļauj iekasēt nodokļus no konkrētām personām, pat maksā no iekasētā līdz 30% lielu prēmiju. Ja Latvijā nav atbilstošu speciālistu vai arī ir bažas par šo personu saistībām vai ietekmējamību, var piedāvāt ārvalstu speciālistiem šādu kārtību – lai viņi saņem, piemēram, 10% no iekasētajiem miljoniem. Tā kā šāda nodarbe ir bīstama dzīvībai, tad papildus būtu atruna, ka, saņemot lodi pierē, šī cilvēka ģimene saņemtu miljona eiro lielu kompensāciju. Ciniski, bet bez personīgās ieinteresētības PVN krāpniecības sērgu neizravēt. Protams, nodokļu inspektoriem pašlaik vienkāršāk ir tiranizēt tos cilvēkus, kuri saņem naudas piešprici no ārzemēs strādājošiem radiniekiem vai draugiem, jo nav pareizi noformēti pārskaitījumi, cilvēki nesaprot, kad par ko ir un kad nav jāmaksā nodoklis. Tas ir bezspēcības apliecinājums, jo vairums no šajā tīklā iekritušajiem nav spējīgi pacīnīties par savām tiesībām. Cilvēki tiek pazemoti, nevienam neinteresē lietas faktiskie apstākļi, bet tikai tas, kā ir noformēts pārskaitījums. Savukārt sabiedrību šie stāsti tikai tracina, vēl vairāk atņem vēlmi maksāt nodokļus un pat veicina izdomu, kā apčakarēt valsti. Tas ir ceļš uz nekurieni un reizē pats lielākais valsts drošības apdraudējums.