• Atpakaļ
  • DB: Grib uzvarēt nodokļu kauju Baltijā

    Autors: Vita Liberte - 13.01.2017

    Pašreizējā Latvijas nodokļu sistēmā ir stiprās un vājās vietas salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu, jaunajai nodokļu stratēģijai būtu jāstiprina mūsu nodokļu sistēmas konkurētspēja. Tāds ir galvenais secinājums Dienas Biznesa sadarbībā ar BDO un BDO LAW rīkotajā konferencē Nodokļi 2017.


    Skaidrs, ka topošās jaunās nodokļu stratēģijas kontekstā diskusijas tikai kļūs karstākas, vienprātību panākt būs grūti, kas vieniem šķiet labs, tas citam – nepieņemams. Šādu situāciju var redzēt gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) diferencēšanas kontekstā (tās pirmie aizmetņi jau ir – diferencēts ar IIN neapliekamais minimums un solidaritātes nodoklis), kur lielo legālo algu izmaksātāji var jautāt, kāpēc viņiem jāmaksā vairāk, ja mazo algu izmaksātājiem šī nodokļa slogs samazinās. Arī reinvestētās peļņas neaplikšanu ar uzņēmuma ienākuma nodokli (UIN) un vēl jo vairāk tā likmes palielināšanas iespēju līdz 20% pašreizējo 15% vietā daļa uztver kā apdraudējumu, nevis iespēju. Vēl ir idejas par PVN likmes palielināšanu līdz 23 vai pat 25% pašreizējās 21% likmes vietā.

    Minēto iemeslu dēļ izskan pat piesardzīga prognoze: visām ieinteresētajām grupām vienoties varētu būt pat neiespējami, tādējādi arī nekādu (izņemot kādas ekonomiskās kataklizmas gadījumā) radikālu izmaiņu nodokļu sistēmā nebūs. Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola atzīst, ka jaunas nodokļu stratēģijas izstrādne nozīmē ne tikai ieguvumus, bet arī kādu «garoziņu». Vienlaikus viņa kategoriski iestājas pret jebkādu voluntāru nodokļu likmju paaugstināšanu: «Diskusijas bija un būs, bet, kāds būs to rezultāts, to rādīs laiks.»

    Reinvestētā peļņa
    «Jocīga sajūta, jo, runājot ar Igaunijas uzņēmējiem, viņi atzinīgi izsakās par Latvijas UIN atlaižu sistēmu, kādas viņu valstī nav. Tomēr Igaunijā UIN ir pēc lineāla, kas ir vieglāk gan uzņēmējam, gan nodokļu administrācijai, tur nav izņēmumu un grozījumu, kuros bieži nākas apmaldīties. Tāpat igauņi ir spējuši savlaicīgi pieņemt svarīgus un smagus lēmumus – maksāt minimālās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas – 1993. gadā, maksāt valsts veselības apdrošināšanas maksājumu – 1998. gadā,» skaidro LDDK izpilddirektore Līga Menģelsone. Viņa norāda, ka ziemeļu kaimiņiem nodokļi kopumā nav mazāki, bet ir zemāki darbaspēka nodokļi nekā Latvijā. «Igaunijā nav mikrouzņēmumu nodokļa, nav solidaritātes nodokļa,» norāda L. Menģelsone. Viņa aicina izlīdzināt Latvijā IIN ar Igauniju, kur tas ir 20% visiem ienākumiem – darba algai, kapitālam. «Kopā ar LTRK esam iesnieguši piedāvājumu, kurš paredz plakanu ienākumu likmi komplektā ar reinvestētās peļņas neaplikšanu ar UIN, kas ļautu Latvijā kļūt konkurētspējīgākiem,» uzsver L. Menģelsone.

    «Kopumā ir grūti novērtēt visu nodokļu sistēmu, tāpēc jāvērtē katrs nodoklis atsevišķi,» norāda LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. UIN kontekstā Latvija uzņēmējiem piedāvā zemāku likmi, bet sistēma ir ļoti sarežģīta. «Nulles likme UIN reinvestētai peļņai Latvijā ir mūsu piedāvājums, jo Igaunijas biznesam ir gan daudz devis, gan arī ļāvis piesaistīt investorus un arī labi strādājis kā mārketinga instruments,» norāda J. Endziņš. Viņš nenoliedz, ka pašreizējā UIN sistēma ir izdevīga rūpniekiem, bet Igaunijas modelis izdevīgāks ir pakalpojumu sektorā strādājošajiem.

    Vairāk reklāmas
    «Latvijas UIN sistēma ir ļoti konkurētspējīga, un nedomāju, ka Latvijai būtu jāpārņem Igaunijas piemērs reinvestētās peļņas atbrīvošanā no UIN, tas izpaužas gan zemākā UIN likmē 15%, kamēr Igaunijā tā ir 20%,» skaidro AS BDO Latvia padomes locekle Vita Liberte. Viņa norāda, ka uzņēmēji investē un strādā, lai gūtu peļņu, un kaut kad gribēs arī saņemt dividendes, kuras izdevīgāk ir izņemt Latvijā, nevis Igaunijā. «Jā, Lietuvā ir tikpat liels UIN kā Latvijā, bet ir mazākas iespējas samazināt ar šo nodokli apliekamo ienākumu bāzi,» Latvijas priekšrocību pret dienvidu kaimiņvalsti rāda V.Liberte. Viņa norāda, ka salīdzinoši zemi ir arī kapitāla un kapitāla pieauguma nodokļi Latvijā. Viņasprāt, problēma, kāpēc pašreizējā UIN sistēma nav spējusi piesaistīt investorus, ir tas, ka neesam spējuši labi reklamēt savu sistēmu un ar to ieinteresēt potenciālos ārvalstu investorus. «Londonā regulāri redzu Igaunijas ministrus un augstākos ierēdņus, kuri nemitīgi stāsta par ieguvumiem, investējot ziemeļu kaimiņvalstī,» tā V.Liberte.

    Maz argumentu
    «99% no tiem, kas runā par Igaunijas modeli – reinvestētās peļņas neaplikšanu ar UIN, īsti nesaprot, kas tas ir,» atbildot uz jautājumu par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar UIN, atbild Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss. Viņaprāt, nevar izraut vienu atsevišķu normu no kopējā nodokļu konteksta. «Apstrādes rūpniecībai esošā UIN maksāšanas kārtība un atlaižu sistēma ir daudz izdevīgāka nekā Igaunijas – reinvestētās peļņas neaplikšana ar UIN,» uz jautājumu par Igaunijas modeļa ieviešanas iespēju atbild K. Klauss. Viņaprāt, vienīgais arguments, kas to ļautu atbalstīt vai vismaz neiebilst, būtu tāds, ka šī kārtība rada motivāciju uzņēmumiem «salikt» godīgu bilanci, kas ļauj iet uz bankām un saņemt kredītus. «Ja šāda rezultāta nav, tad ir jautājums: vai Latvijai vajag iet un censties to «izsist cauri» ES un OECD, kurām šis Igaunijas modelis nepatīk,» tā K. Klauss.

    Dārgais darbaspēks
    «Darbaspēka nodokļos jau pašlaik Latvija zaudē kaimiņiem un vēl vairāk zaudēs, ja obligāto veselības apdrošināšanu pieliks klāt jau esošajiem nodokļiem,» secina J. Endziņš. Viņš uzskata, ka jāpatur prātā – Igaunijā ir lielākas vidējās algas, kas investoru skatījumā nav mazsvarīgi. «Igaunijā nav solidaritātes nodokļa un Lietuvā arī nav, dienvidu kaimiņi noteica valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu griestus un to apmēru ik gadu plāno samazināt,» kaimiņu priekšrocības rāda J. Endziņš. Viņaprāt, investoram, kurš plāno investēt jomā, kur nepieciešami darbinieki ar lielu atalgojumu, ir jābūt trakam, lai šādos apstākļos izvēlētos nākt uz Latviju, jo darbaspēka nodokļu slogs pie mums esot teju trīs reizes augstāks.

    L. Menģelsone rāda diagrammu, kas liecina, ka visaugstākie darbaspēka nodokļi Baltijā ir Latvijā. Proti, viens darbinieks visdārgāk darba devējam izmaksā tieši Latvijā. Pieņemot, ka darba ņēmēja neto alga ir 600 eiro mēnesī un viņam nav apgādājamo, Latvijā šāds darbinieks darba devējam izmaksās 1045,45 eiro mēnesī, savukārt Lietuvā – tikai 1025,78 eiro, bet Igaunijā – 987,54 eiro. «Latvijā nav iezīmēta obligātā veselības apdrošināšana, kā tas ir Igaunijā un Lietuvā, un te arī slēpjas tā motivācija maksāt nodokļus, un tāpēc esam pret ieceri palielināt PVN, lai iegūtu naudu veselības aprūpei,» skaidro L. Menģelsone.

    Iegūst mazo sektorā
    «Igauņi ar skaudību skatās uz Latvijas MUN, kuram gan ir blaknes, taču mazajam biznesam (vismaz uzsākot biznesu) vajag viegli administrējamu un saprotamu nodokli, Lietuvā mazajiem uzņēmumiem jāmaksā 5% no apgrozījuma, taču tajā nav ietverti darbaspēka nodokļi,» norāda J. Endziņš. Viņš atzina, ka Igaunijas politiķi MUN kontekstā esot konsultējušies ar Latvijas politiķiem, kas ļaujot cerēt, ka Latvija šajā segmentā būs konkurētspējīgāka. L.Menģelsone piezīmē, ka nevajag baidīties atzīt savas kļūdas, piemēram, MUN gadījumā, kur labi domāto sāka izmantot citādi, jo aizmira pielikt šī režīma darbības termiņu.

    «Redzot tik daudz auto ar kaimiņvalstu numurzīmēm braukājam pa Latviju, šķiet, ka auto nodokļu jomā zaudējam kaimiņiem,» rezumē J. Endziņš. Viņaprāt, uzstādījums, pēc kā tiekties, ir – kaut par kripatiņu, bet labāk nekā kaimiņiem.

    Neiespējamā misija
    «Neradām nereālas gaidas, lai pēc tam nepiedzīvotu vilšanos,» nodokļu izmaiņu kontekstu komentē K. Klauss. Viņš aicina nelolot cerības, ka aprīlī būs kāds ģeniāls nodokļu plāns, kura ieviešana visus padarīs laimīgus. «Tas nav iespējams, jo sabiedrība ir sašķelta, domājot, uz kurieni jāvirzās. Proti, daļa cilvēku gaida no valsts plašāku un kvalitatīvāku funkciju klāstu un par to ir gatavi maksāt lielākus nodokļus. Tikpat liela daļa ir pretējās domās – mazākas valsts funkcijas, mazāki nodokļi. Tā rezultātā nav arī politiskā spēka, kurš būtu gatavs kaut ko tādu īstenot, lai viņus par to «nenonestu» no politiskās skatuves,» skaidro K. Klauss. Vēl jāņem vērā, ka nodokļu sistēma, viņaprāt, ir «salāpīta» kā lupatu deķis, kur katrs ir laimīgs par kādu «ielāpu» vai «caurumu». «Tajā brīdī, kad kāds mēģinās šo «ielāpu» vai «caurumu» likvidēt, konkrētā grupa iestāsies pozā. Piemērs? Pērn tas ir mikrouzņēmuma nodokļa gadījums. Meža nozarē tas ir reversais PVN darījumos ar kokmateriāliem, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme par fiziskās personas darījumiem, pārdodot augošu mežu vai nocirstus kokmateriālus,» stāsta K. Klauss. Tā kā valsts vēlētāju atbalsts nav tāds, lai politiķi varētu ignorēt lobiju varu, tad vienīgā iespēja kapitālā remonta vietā ir veikt tikai kosmētisko remontu. «Mūsu nodokļu sistēma nav tik slikta, turklāt meža nozare nevar teikt, ka nodokļi būtu pirmais jautājums, arī investoriem nodokļi nav pirmais jautājums, jo tā vietā ir citi – par tiesisko vidi, darbaspēka pieejamību. Tāpēc labāk uzlabojam to, kas mums jau ir, nekā lecam uz ecēšām,» norāda K. Klauss. Vēl viens iemesls, kāpēc viņš īsti netic būtiskām pārmaiņām, ir fakts, ka vairākums sabiedrības neakceptē loģiskus, racionālus un skaidri pierādāmus mērķus, bet viņiem vajag «vēstījumu, kas dod cerību». Tādējādi, pat ja atbrauktu kāds ģēnijs un uzzīmētu ideālu nodokļu sistēmu – aprīlī Latvija to nebūtu gatava pieņemt. «Minimālās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksa (97,16 eiro mēnesī) bija racionāla ideja, kurā bija uzlabojamas lietas, taču to nebija iespējams ieviest ne pērn, ne šogad aprīlī,» piemēru savam sacītajam min K. Klauss. Viņš prognozē, ka nodokļu sistēmu Latvijā mainīs pēc 2020. gada, kad saruks ES finansējums.