• Atpakaļ
  • DB: Nodokļu sistēmas asie 25 gadu līkloči

    Autors: Jānis Zelmenis - 13.04.2017

    Pēdējā ceturtdaļgadsimtā Latvijā ir notikušas vairākas nodokļu revolūcijas – no diferencētās ienākuma nodokļu uz plakano sistēmu, ir parādījušies jauni nodokļi un zaudēta nodokļu «suverenitāte», iestājoties ES analīze. To rāda AS BDO Latvia pētījums par Latvijas nodokļu sistēmas izmaiņām pēc Latvijas atbrīvošanās no PSRS skavām. «Par Latvijas kā valsts suverēnām tiesībām patstāvīgi veidot savu nodokļu politiku, kas būtu vērsta uz tautsaimniecības attīstību, var runāt tikai līdz 2004. gada 1. maijam, kad Latvija iestājās ES,» saka BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis un pamato to ar muitas nodokli. «Līdz 2004. gada. 1. maijam Latvija varēja noteikt izvedmuitas un ievedmuitas, kam gribēja un kas bija svarīgas tautsaimniecības attīstībai, tostarp darba vietu saglabāšanai un arī valsts budžeta piepildīšanai, savukārt pēc šī datuma ievedmuitas un izvedmuitas ir Briseles pārziņā un Latvija neko daudz šajā muitas jomā ietekmēt nevar, tāpat kā slēgt brīvās tirdzniecības līgumus separāti no ES,» viņš pauž. Tas pats attiecināms arī uz PVN un akcīzes nodokļa minimālajām likmēm.


    Deviņdesmito diferenciācija
    Jau vairākus gadus ik pa brīdim uzvirmo kaislības par progresīvajām iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmēm un to ieviešanu, pētījums rāda, ka tāda jau bija deviņdesmito gadu sākumā. J. Zelmenis atgādina, ka 1991. gadā IIN bija vairākas likmes – 15%, 20%, 25%, 30% un 35%. «35% likmi pienācās maksāt tiem, kuru alga pārsniedz tobrīd 2500 rubļu jeb 12,5 Ls (šodienas izteiksmē 17,75 eiro), turklāt šāda kārtība ar dažādām tās variācijām pastāvēja līdz 1993. gada 31. decembrim,» viņš atgādina. 1994. gads, pēc J. Zelmeņa sacītā, ir jāuzskata par vēsturisko brīdi, kurā aizsākās vairāk nekā 23 gadu ēra, kuras laikā IIN likme ir visiem vienāda – plakana. «Faktiski tika ieviesta neoliberāla sistēma, kad visi, neatkarīgi no ienākuma, maksā pēc vienādas IIN likmes, kas daudzus gadus bija noteikta 25% apmērā, taču tajā pašā laikā ar šo nodokli netika apliktas dividendes, ieņēmumi no kapitāla pieauguma un nekustamo īpašumu pārdošanas,» pagātni cilā J. Zelmenis. Tajā laikā visiem vienota IIN likme ir bijusi vien dažās Eiropas valstīs – pārsvarā bijušajās sociālisma zemēs. «Iespējams, ka tā laika valdošie Latvijas ceļa politiķi vidējo strādājošo uzskatīja par ievērojami turīgāku nekā Čehijā, Rumānijā, Slovākijā un pat Igaunijā, kur šī likme arī visiem bija vienāda izmēra, taču ievērojami mazāka,» ironizē J. Zelmenis. Tā pie varas esošie darbaspēka izmaksas padarīja par nekonkurētspējīgām salīdzinājumā ar citām Austrumeiropas valstīm.
    10% likmes līkloči

    No 1994. gada līdz 1996. gada beigām Latvijā pastāvēja pamata IIN likme 25% apmērā un papildlikme 10% apmērā. No 1994. gada līdz 1995. gada nogalei 10% papildlikme bija jāmaksā no summas, kas aprēķināta kā starpība starp gada apliekamā ienākuma summu un summu, kas vienāda ar 20 gada neapliekamajiem minimumiem. Ja personas apliekamais ienākums nepārsniedza 20 gada neapliekamos minimumus, viņa ienākumiem tika piemērota 25% IIN likme. Savukārt, ja viņa apliekamie ienākumi pārsniedza 20 gada neapliekamos minimumus, summai, kas pārsniedza šo skaitli, tika papildus piemērota 10% IIN papildlikme. Lai labāk saprastu šo konstrukciju, J. Zelmenis rāda aprēķinu. Personas apliekamais ienākums ir 7000 Ls gadā un neapliekamais minimums - 300 Ls gadā. IIN pamatlikme (25%) = 7000*25% = 1750 Ls. Savukārt IIN papildlikme (10%) = (7000 Ls – 20 neapliekamie minimumi (300Ls )) *10% = (7000 Ls – 6000 Ls ) * 10% = 1000 Ls * 10% = Ls 100. Tātad persona, kuras apliekamais minumus gadā ir 7000 Ls kā IIN samaksāja 1850 Ls. Ja apliekamais minums nepārsniedza 6000 Ls papildus likmes netika piemērota. Savukārt, ja pārsniedza 6000 Ls, pārsniegums pēc būtības kopsummā tika aplikts ar 35% IIN. «Savukārt no 1996. gada IIN 10% papildlikmes piemērošanā tika ieviestas izmaiņas, kuras nav iespējams nosaukt par sociāli taisnīgām, un IIN 10% likmi - par papildlikmi,» rāda J. Zelmenis. Pēc izmaiņām apliekamie ienākumi līdz 60 tūkst. Ls tika aplikti ar 25% IIN likmi. Savukārt, apliekamiem ienākumiem, kas pārsniedza 60 tūkst. Ls, tika piemērota IIN 10% apmērā. «Ja gada apliekamie ienākumi ir 90 tūkst. Ls, tad attiecīgā summa tiktu dalīta divās daļās: 60 tūkst. Ls, kuriem piemērojama 25% likme, un 30 tūkst. Ls, kuriem piemērojama 10% likme,» tā J. Zelmenis. Ievērojamu ienākumu saņēmēji pēc būtības tika pie IIN atlaides, taču šāda kārtība tikai vairoja sabiedrības nevienlīdzību. «Tas ir izcils piemērs, kā «vajadzīgajiem cilvēkiem» pie varas esošie politiķi sakārtoja 2,5 reizes mazāku IIN – 10% no algas, kura lielāka par 60 tūkst. Ls (85,2 tūkst. eiro), kas tajos laikos bija kosmiskā līmenī salīdzinājumā ar Latvijas vidējo algu,» atgādina J. Zelmenis un turpina: «Tas kalpo kā pierādījums, ka Latvija bija zeme, kura kļuva par jaunbagātnieku paradīzi, jo dārga dzīve mazturīgajam, bet lēta dzīve turīgajam».

    Īslaicīgi
    Lai arī politiskajā Olimpā ik pa brīdim notika pārmaiņas, IIN pamatlikme stāvēja kā klints. «Jaunais laiks 2002. gada Saeimas vēlēšanās startēja ar programmu, kurā bija paredzēta IIN likmes samazināšana no 25% līdz 15%, diemžēl šī ideja, pat šai partijai esot pie varas un vēlāk transformējoties par Vienotību, palika neizpildīta,» skaidro J. Zelmenis. «Tikai pirms pašas ekonomiskās recesijas no 2009. gada Latvijā beidzot tika samazināta IIN likme līdz 23%, taču prieki nebija ilgi, jo krīzes ietekmē no 2010. gada tā tika pacelta vēl nebijušā augstumā – līdz 26% un ierastajā apmērā – 25% atgriezās 2011. gadā. «Bija apstiprināta programma par to, ka IIN likme tiks samazināta līdz 22% un pat 20%, taču līdz šādam lēmumam politiķi nespēja nonākt,» atceras J. Zelmenis. Ja arī visiem IIN maksātājiem bija vienāda likme, tad 2007. gada sākumā tika iedibināta novitāte, saimnieciskās darbības veicējiem nosakot 15%. «Šie «prieki» saimnieciskās darbības veicējiem beidzās no 2010. gada 1. janvāra, apmērs atkal tika pielīdzināts pamatlikmei,» skaidro J. Zelmenis. Viņš gan nespēj pamatot, kāpēc šāds IIN likmes samazinājums bijis nepieciešams vien trīs gadus. «Tas vairāk liecina par saimnieciskās darbības veicēju spēcīgo lobiju, kam valdošie politiķi «nespēja» atteikt, nevis tautsaimniecisko lietderīgumu un atdevi,» viņš domā. Situāciju savā labā spējušas izmantot zemnieku saimniecības.

    No 2010. gada arī Latvijā tika ievests savdabīgs know how, jo līdz tam ar šo nodokli neapliktās dividendes tika apliktas ar 10% IIN, bet kapitāla pieaugums (kapitāldaļu, nekustamā īpašuma pārdošana utt.) ar 15% lielu likmi. «Šīs likmes spēkā ir arī pašlaik, bet nav skaidrs, vai tās paliks spēkā vai arī piedzīvos kārtējās pārmaiņas,» norāda J. Zelmenis. 2010. gadā tika ieviests IIN par darba devēja dāvanām darba ņēmējiem, kā arī dāvanām, kuru vērtība pārsniedza 1000 Ls (pašlaik 1420 eiro), ja tās saņemtas no personām, kuras nav radinieki. Tāpat ar šo nodokli tika aplikts gūtais labums no darba devēja piederošā vieglā automobiļa izmantošanas personīgajām vajadzībām.

    Solidaritātes nodoklis
    «Ja valsts makā trūkst naudas, tad politiķi kļūst novatoristiski, un to pierāda arī 2015. gada otrā puse, kad tika veidots 2016. gada valsts budžets un radās jauns nodoklis, kādu līdz tam Latvija nebija pieredzējusi – solidaritātes nodoklis –, kas būtībā tas pats IIN vien ir,» teic J. Zelmenis. 2016. gadā tie darba ņēmēji, kuru alga gadā pārsniedz 48,6 tūkst. eiro, maksā solidaritātes nodokli. Tā likme ir 34,09% (no kuras 23,59 % maksā darba devējs un 10,5 % – darba ņēmējs) no ienākumiem, kuri pārsniedz noteiktos valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu griestus, virs kuriem ienākumi netiek aplikti ar sociālo nodokli. «Naudas trūkst pamatbudžetam, tāpēc ir jauns nodoklis, jo ieviest vēl vienu IIN likmi, nozīmēja šo naudu «atdot», jo īpaši dažām turīgajām pašvaldībām, savukārt šo likmi apzīmēt kā valsts obligātās sociālās apdrošināšanas maksājumu, nozīmētu to «aizpludināt» uz speciālo budžetu,» uz solidaritātes nodokļa vēsturisko radīšanu norāda J. Zelmenis. Viņš arī atzīst – solidaritātes nodoklim jaunā nodokļu politikas stratēģija paredz «galu».

    Peļņas nodokļa aplis
    «Kā karsts kartupelis ir arī viļāts uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) apmērs, un vēl nav zināms, arī kāds tas īsti būs nākotnē, un situācija gluži tāda pati, kāda tā bija deviņdesmito gadu sākumā,» uz atgriešanos izejas punktā norāda J. Zelmenis. «No 1991. līdz 1995. gada aprīlim jau bija UIN likme 15% peļņai līdz 10 tūkst. rubļu jeb 50 Ls (pašlaik 72 eiro) un 25% likme peļņai, ja tā bija robežās no 50 līdz 150 Ls (72 līdz 213 eiro) un 35%, ja peļņa bija lielāka par 150 Ls jeb 213 eiro, pēc tam septiņus gadus bija stabili 25%, un no 2002. gada tā bija jau 15% apmērā,» uz noslēgto apli norāda J. Zelmenis. Jāatgādina 1993. gadā tobrīd vēl Augstākā Padome nolēma, ka peļņas nodokļa likme bankām, apdrošinātājiem, tirgotājiem, valūtas mijējiem būs paaugstināta 45% apmērā, tie uzņēmumi, kuros ir valsts vai pašvaldību daļa maksā 35% peļņas nodokli, nevis parasto 25%. Pavērsieni, šķiet, būs arī jaunās nodokļu politikas kontekstā, kur atkal runā par UIN likmi 20% apmērā, bet par tēriņiem, kuri «nekvalificēsies», pat var nākties maksāt 25% lielu nodokļa likmi jau nākamajā mēnesī pēc attiecīgajiem tēriņiem. «Tā vien šķiet, ka vēsture atkārtosies,» secina J. Zelmenis. Viņš arī vērš uzmanību uz to, ka UIN laika gaitā ir radušies daudz dažādu atvieglojumu, kā rezultātā bieži vien politiķi žēlojas – šī nodokļa atlaides ir lielākas par ieņēmumiem. «Peļņas nodokļa likmes samazināšana līdz 15% bija pareizs lēmums, kas Latviju varēja pārvērst par savdabīgu peļņas izņemšanas centru, diemžēl, kur ārvalstu kompānijas varēja veidot savus uzņēmumus tieši šim mērķim, bet, kā jau parasti, ārzemnieki «kaut kā» nespēja noticēt Latvijas piedāvājumam,» norāda J. Zelmenis. Pēc viņa domām, Latvijas UIN ir uzskatāms par progresīvu un konkurētspējīgu visās ES līmenī un investīciju (investoru) neieinteresētības cēlonis ir cits. «Latvijas politiķi un arī valsts ierēdņi nav strādājuši uz Latvijas UIN sistēmas priekšrocību reklamēšanu, atšķirībā no Igaunijas, kuri, noklusējot visus reinvestētās peļņas neaplikšanas defektus, izcēla savas sistēmas priekšrocības,» secina J. Zelmenis.

    2010. gadā tapa īpašs Mikrouzņēmumu nodokļa likums, ļaujot uzņēmumiem maksāt fiksētu nodokli no apgrozījuma 9% apmērā (sākotnēji piedāvātās 20% vietā). Daudzus gadus notika cīņas par šī nodokļa likmes palielināšanu, un pērn tika nolemts līdzšinējo 9% likmi palielināt līdz 15% apmērā, bet bez minimālās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksa apmēra par katru darbinieku. Tiesa, 2017. gadā līdz 7000 eiro apgrozījumam būs 12%, savukārt tiem, kuriem apgrozījums būs lielāks, tā būs 15% apmērā. «Bija gan solīts, ka šī nodokļa likme būs 5% un 8% tā dēvētajiem vecajiem šī nodokļa maksātājiem, taču politiķi pārdomāja,» secina J. Zelmenis.

    Ārzemnieku kults
    «Lai veicinātu ārvalstu investīcijas, Latvijā tika pieņemts īpašs likums, kurš paredzēja – investējot 50 tūkst. ASV dolāru, trīs gadus peļņas nodokli nebija jāmaksā vispār, un pēc tam nākamos trīs gadus – tikai 50% apmērā, bet šādu pašu kārtību neapredzēja pašmāju uzņēmējiem, kā rezultātā vietējie reģistrēja kompānijas ārzemēs un Latvijā «atgriezās» jau kā ārvalstu investori,» vietējos uzņēmumus diskriminējošo normu rāda J. Zelmenis. Viņaprāt, šāda «apzināta vai neapzināta kļūda» radīja viltus investorus un noveda pie plašas ofšoru pārstāvniecības ārvalstu investoru rindās. «Bija Eiropas, bija nedaudz tālāk un pat Amerikas ofšori, bet kāpēc tas bija vajadzīgs, paliek atklāts jautājums, ja nu vienīgi, lai saņemtu bez peļņas nodokļa dividendes un noslēptu, kas ir īstie to saņēmēji,» atceras J. Zelmenis. Viņš atgādina, ka sākotnēji arī visi darījumi (pārskatījumi) uz ofšoriem netika aplikti ar nodokļiem. «Vēlāk tika ieviests ofšoru melnais saraksts, kurā bija pat Kipra, bet tajā nebija, piemēram, Maltas, ar kuru Latvijai jau 1996. gadā bija noslēgta dubultās nodokļu neaplikšanas konvencija, kā arī ASV, kur vairāki štati klasiski atbilda beznodokļu teritorijas definīcijai,» atceras J. Zelmenis. Maltas priekšrocības tikušas arī izmantotas, proti, aiz Maltā reģistrētiem uzņēmumiem bieži vien atradās Panamā un citi tālākajos ofšoros reģistrētās kompānijas.

    «Sākotnēji var rasties ilūzija, ka, noslēdzot nodokļu konvenciju ar konkrētu valsti, investors no tās, ieguldot Latvijā un baudot peļņas (uzņēmumu ienākuma) nodokļa brīvdienas vai atlaidi, savā mītnes valstī ienākuma nodokli par Latvijā nopelnīto un ar peļņas nodokli neaplikto nemaksās, tomēr tā nav, jo otra konvencijas slēdzējvalsts, redzot šo situāciju, tomēr pret šo labumu guvušo uzņēmumu piemēroja attiecīgo nodokļa likmi,» J. Zelmenis vērš uzmanību uz kādu interesantu faktu par Latvijas deviņdesmito gados noslēgtajām dubultās nodokļu neaplikšanas konvencijām. Šāda situācija nevis vilinājusi ārvalstu investorus, bet gan tieši pretēji - biedējusi. «Muļķīga situācija, jo viņus «noskuva»,» tā J. Zelmenis. Viņaprāt, vēl viens pamācošs atgadījums ir Kellogs investīcijas pārslu ražotnē – tiklīdz Latvijai «sabojājās» attiecības ar Krieviju un uz turieni produkciju aizvest bija pagrūti, turklāt investora ražotne Polijas spēja nosegt visu Baltiju, tā «sapnis» beidzās. «Latvija kā tilts starp Krieviju un Eiropu (arī ASV) sabruka jau toreiz, nevis tad, kad sākās ekonomiskais kariņš ar embargo 2015. gadā,» uzsver J. Zelmenis.

    Viens aug, otrs krīt
    Nodokļu eksperts vērš uzmanību uz PVN «parādīšanos» Latvijā un tā likmes pieaugumu līdz ar «akūtu līdzekļu vajadzību» valsts makā. «1992. gadā Latvijā tika ieviests apgrozījuma nodoklis ar 10% likmi, ko piemēroja salīdzinoši šauram preču un pakalpojumu lokam, vienlaikus plašāk tika izmantota samazinātā – 4% – likme, bet jau tā paša gada oktobrī šī nodokļa pamatlikme kļuva 12% un samazinātā pieauga līdz 6%, ko piemēroja pārtikas produktiem,» norāda J. Zelmenis. 1993. gada novembrī tās pieauga līdz jau 18% un 10%. «Kad valstij atkal trūka naudas – 2009. gadā – šī nodokļa likme tika palielināta līdz 21% un pat līdz 22%, sākot ar 2011. gadu, savukārt, lai slāpētu inflāciju un Latvija varētu pievienoties eirozonai, likme atkal tika samazināta līdz 21%,» rāda J. Zelmenis. Līdz ar pievienošanos ES, Latvijai ir jāpilda attiecīgās direktīvas prasības gan attiecībā uz pamata, gan arī samazinātās likmes apmēru. Citu ainu rāda sociālais (valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – VSAOI) nodoklis, kurā ir notikusi likmes samazināšana. «Latvija sāka ar 38% likmi, kuru 37% maksāja darba devēji un 1% darba ņēmēji, pakāpeniski tā tika samazināta un pašlaik ir 33,09%, vienlaikus joprojām ir jautājums par šīs juridiski nodevas apmēru nākotnē, jo veselības aprūpe no kaut kā būs vien jāfinansē,» norāda J. Zelmenis. Viņš atgādina, ka, lai arī šīs nodevas (nodokļa) likme ir sarkusi, tomēr 2015. gada nogalē tika pieņemts lēmums par minimālā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēra — 97,16 eiro mēnesī par katru darbinieku (75% no minimālās algas) no 2016. gada, kurš gan pērnā gada nogalē tika atcelts. «Baltkrievijā šogad tika ieviests tā dēvētais «liekēžu» nodoklis 200 ASV dolāru apmērā gadā ikvienam darbspējas vecumā esošajam cilvēkam, kuram nekādu veselības problēmu, neaudzina bērnu, bet kurš nestrādā,» uz zināmu līdzību norāda J. Zelmenis. Viņš arī atgādina, ka pirms dažiem gadiem tika ieviests minimālais nodoklis – 50 eiro – uzņēmumiem, kuru gada nodokļu maksājums ir mazāks par minēto summu (neskaitot nekustamā īpašuma nodokli).