• Atpakaļ
  • Diena: Atņem to, par ko tēvs atdeva dzīvību

    Autors: Vita Liberte - 06.02.2018

    Diena: Atņem to, par ko tēvs atdeva dzīvību

    Zvērinātu advokātu biroja partnere un Slapiņu ģimenes aizstāvošā advokāte Vita Liberte, sniedz komentārus laikrakstam Diena par Andra Slapiņa bērnu pilsonību, kas pašlaik ir vienīgais, kas ļauj saglabāt saikni ar tēvu un valsti, kuras dēļ tēvs zaudēja savu dzīvību, cīnoties par tās neatkarību. 


    Nesen, barikāžu atceres dienās, valsts augstākās amatpersonas lika ziedus šo traģisko dienu upuru atceres vietās, pieminot arī 1991. gada 20. janvārī nogalināto kinooperatoru Andri Slapiņu. 

    Svinīgajos kadros pavīd arī ministri, kuri, kā izrādās, pirms diviem gadiem klusībā noraidījuši A. Slapiņa bērnu Annas (32) un Andra (26) lūgumu ļaut viņiem saglabāt Latvijas pilsonību. Pēc šī valdības atteikuma Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) 2017. gada 17. janvārī, arī barikāžu atceres laikā, nolēmusi Annai un Andrim Slapiņiem Latvijas pilsonību atņemt. Lēmumu Slapiņi pārsūdzējuši, un ceturtdien, 8. februārī, gaidāma Administratīvās rajona tiesas sēde. 

    «Andra Slapiņa bērni sevi uzskata par pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri savu pilsonību ir ieguvuši likumīgā ceļā, un uzskata, ka piešķirtās tiesības uz Latvijas pilsonību nevar tikt atņemtas, ierobežotas vai izteikti lūgumi atteikties no pilsonības, kas pašlaik ir vienīgais, kas ļauj saglabāt saikni ar tēvu un valsti, kuras dēļ tēvs zaudēja savu dzīvību, cīnoties par tās neatkarību,» uzsver zvērināta advokāte Vita Liberte, kuras birojs BDO Law aizstāv Slapiņu intereses. 

    Ne valsts interesēs 

    Latvijas pilsonību Slapiņi ieguva ar dzimšanas brīdi kā sava tēva tiešie pēcnācēji. Annai tēva nāves brīdī bija gandrīz pieci gadi, bet mazais Andris tēvu nekad nav saticis, viņš piedzima septembrī – astoņus mēnešus pēc barikāžu laika traģēdijas. 

    Tomēr 1994. gadā A. Slapiņa atraitne Natālija Djušena ar abiem bērniem pārcēlās uz Maskavu tuvāk saviem radiem. Tur Anna un Andris kā savas mātes pēcnācēji ieguva otru pilsonību – Krievijas. Savulaik Natālija intervijā izteikusies, ka braukusi uz Krieviju ar pārliecību, ka arī tā mainīsies. 

    Latvijas Pilsonības likums dubultpilsoņiem kopš bērnības, kuriem otrā ir Krievijas pilsonība, neparedz iespēju saglabāt abas pilsonības. 

    Līdz ar to formāli Annai un Andrim Slapiņiem, sasniedzot 25 gadu vecumu, būtu jāizvēlas, kuru no abām pilsonībām saglabāt. 2014. gada 19. jūnija PMLP vēstulē Slapiņus instruē, kā pareizi izpildāma atteikšanās no Latvijas pilsonības. Juridiski paradoksāli, bet piecas dienas vēlāk Slapiņiem bez problēmām tiek izsniegtas jaunā parauga Latvijas Republikas pases, un šajā procesā PMLP nav minējusi nevienu iemeslu, kas varētu būt par pamatu, lai tās nevarētu saņemt. Pilsonības likums Slapiņu gadījumā ļautu saglabāt gan Latvijas, gan Krievijas pilsonību, ja Ministru kabinets būtu devis tādu atļauju «atbilstoši svarīgām valsts interesēm». Tomēr valdība tādas nav saskatījusi, dodot PMLP zaļo gaismu pilsonības atņemšanai. 

    Latvijas patrioti 

    Sarakstē ar Dienu Anna Slapiņa vairākkārt ļauj saprast, ka nevēlas ekspluatēt sabiedrībā saglabājušos sentimentu pret Andra Slapiņa bērniem kā «neparastiem» latviešiem, uzsvērdama: dubultpilsonības saglabāšanas problēma neskar tikai viņu ģimeni. Tomēr Annas un Andra Slapiņu likteņi neizbēgami nes vēsturisku slodzi, jo tos ietekmējis traģiskākais brīdis Latvijas neatkarības atgūšanas gaitā. Viņu tēvu, režisora Jura Podnieka grupas kinooperatoru Andri Slapiņu, pie Bastejkalna nošāva, kad viņš 1991. gada 20. janvāra vēlā vakarā steidzās filmēt apšaudi pie toreizējās Iekšlietu ministrijas (IeM) ēkas. A. Slapiņa nāvi latvieši tajās dienās uztvēra kā personisku zaudējumu kopējā cīņā par neatkarību. 2010. gada novembrī par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā A. Slapiņu jau pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni, un to no prezidenta Valda Zatlera rokām saņēma viņa dēls Andris. 

    To visu zinot, ir emocionāli smagi lasīt Annas un Andra Slapiņu vēstuli premjerei Laimdotai Straujumai (Vienotība), kurā viņi lūdz atļauju neatteikties no Latvijas pilsonības. «Ņemot vērā mūsu tēva nopelnus Latvijas labā, kā arī to, ka Krievijas pilsonības zaudēšanas gadījumā mūsu darba tiesības Krievijā būs būtiski ierobežotas un mums faktiski būs liegta iespēja te strādāt, mēs lūdzam Ministru kabinetu atļaut mums saglabāt Latvijas pilsonību, no kuras mēs negribam atteikties kā sava tēva bērni un kā Latvijas patrioti,» 2014. gada decembrī valdības vadītājai raksta jaunieši. 

    Atsaka bez diskusijām 

    Šis lūgums palika nesaklausīts, un gadu vēlāk valdība konfidenciāli pieņēma politisku lēmumu atteikt Slapiņiem saglabāt Latvijas pilsonību. Tas nepieļauj iespēju notikušo vērtēt tikai kā ierēdņu birokrātisku attieksmi. 2015. gada 3. novembrī premjeres L. Straujumas valdība atbalstīja iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (Vienotība) virzīto rīkojuma projektu Par atteikumu atļaut saglabāt Latvijas pilsonību. 

    Jautājumam bijis ierobežotas pieejamības statuss, jo tas skar konkrētas personas, bet pēc būtības tas nav ticis apspriests pat valdības sēdes slēgtajā daļā. Kā lēmumprojekts, pret kuru saskaņošanas procesā neviens nav iebildis, tas automātiski bez debatēm pieņemts kopējā lēmumu paketē, lai gan visiem ministriem ir iespēja iepazīties ar dienaskārtības jautājumiem un rosināt diskusiju. No valdības sēdes publiski pieejamā protokola redzams, ka todien sēdē piedalījās un konkrēto lēmumu atbalstīja pa pieciem valdības locekļiem no Vienotības un Zaļo un Zemnieku (ZZS) savienības, kā arī divi Nacionālās apvienības ministri. Deviņi no viņiem ir ministri arī šobrīd Māra Kučinska (ZZS) valdībā. 

    Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā, ko jau pēc nāves 2010. gada novembrī piešķīra Andrim Slapiņam, klātesot kinooperatora atraitnei Natālijai Djušenai, no toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera rokām glabāšanā saņēma viņa dēls Andris.