• Atpakaļ
  • iFinanses: Kas jauns tiesu praksē nodokļu jomā?

    Autors: Rihards Niedra - 08.05.2017

    Aptuveni pēdējā vai pusotra gada laikā tiesu praksē izdarīti jauni secinājumi un ieviestas jaunas tendences nodokļu lietās, turklāt vairākos jautājumos mainīta esošā judikatūra un pieņemti nodokļu maksātājiem labvēlīgi spriedumi. Aplūkošu priekšrocības, kas ieviestas ar jaunāko tiesu praksi, kā arī atziņas, kas turpmāk var radīt pārpratumus.


    PVN PRIEKŠNODOKLIS

    Nodokļu maksātajam nevar liegt pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, ja Valsts ieņēmumu dienests nav konkrēti norādījis, ko nodokļu maksātājam vajadzēja darīt vairāk vai citādāk.

    Pēdējā laikā tiesas ir stingrākas pret vispārīgām Valsts ieņēmumu dienesta (VID) norādēm, ka nodokļa maksātāja veiktie darījumi nav ticami, līdz ar to VID ieskatā darījuma īstums vai konkrētais darījuma partneris ir apšaubāms un pievienotās vērtības nodokļa (PVN) priekšnodoklis nav atskaitāms. Labs piemērs ir Administratīvās apgabaltiesas 06.07.2016. spriedums lietā Nr.A420601312, kurā tiesa atzina, ka ir nepietiekami VID pamatot tikai darījumu iespējamo neesamību.

    Konkrētajā lietā individuālais komersants nodarbojās ar jaunu un lietotu auto rezerves daļu uzpirkšanu un tirdzniecību. Nodokļu maksātājs sadarbības partnerus meklēja, izmantojot sludinājumus, pārsvarā portālā Ss.lv. Vienojoties par preci un pirkuma cenu, preces tika piegādātas uz nodokļu maksātāja pārkraušanas vietu Rīgā, no kuras nodokļu maksātājs tās tālāk transportēja uz savu darbības vietu un noliktavu Ludzā. Pēc tam preces tika pārdotas auto servisiem un eksportētas uz Krieviju.

    Uzskatot, ka darījumi nav notikuši, bet, ja ir notikuši, tad ne ar sadarbības partneriem, kurus norādījis nodokļu maksātājs, VID audita rezultātā aprēķināja papildu nodokļus un sankcijas vairāk nekā 45 000 EUR apmērā, pamatojoties uz apsvērumiem, ka daļa šo sadarbības partneru vēlāk ir izslēgti no PVN maksātāju reģistra, nav snieguši paskaidrojumus VID, dažiem ir bijušas fiktīvas amatpersonas, ir pieļautas kļūdas preču pavadzīmēs, pārkraušanas vieta nav reģistrēta kā nodokļu maksātāja struktūrvienība u.tml.

    Tiesvedības gaitā nodokļu maksātājs pierādīja, ka daļa preču joprojām reāli pastāv un glabājas noliktavā. Tas bija fiksēts ar tiesu izpildītāja aktu. Ar CMR pavadzīmēm nodokļu maksātājs pamatoja, ka daļa preču nosūtītas uz Krieviju, kā arī iesniedza pierādījumus par pārējo preču izlietojumu. Tāpat tika nopratināti liecinieki. Pirmās instances tiesa pieteikumu pilnībā noraidīja, savukārt apelācijas instances tiesa vēlreiz izvērtēja visus pierādījumus un, neskatoties uz vairākām kļūdām dokumentos, pieteikumu tā lielākajā daļā apmierināja un kopumā lēma par labu nodokļu maksātājam.

    Tiesa spriedumā, pirmkārt, secināja: ir loģiski, ka pēc 4 gadiem liecinieki precīzi neatceras katra darījuma detaļas, bet sniedz vispārīgas liecības, atzīstot tieši pretējo -pilnīgi identisku liecību sniegšana var norādīt par liecību saskaņošanu un apšaubīšanu. Otrkārt, tiesas ieskatā nodokļu maksātājs bija ievērojis pienācīgu rūpību darījuma partneru izvēlē. Ja VID norāda pretējo, VID ir jānosaka, ko nodokļu maksātājam konkrētajā gadījumā vajadzēja darīt vairāk vai citādāk.

    AKTUĀLAIS MAKSĀTNESPĒJAS JOMĀ

    Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai ir priekšroka salīdzinājumā ar likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteikto.

    Ilgu laiku tiesu praksē nebija vienotas nostājas, vai VID ir tiesības saņemt nodokļu maksājumus VID noteiktā termiņā no maksātnespējīgām personām par taksācijas periodu pirms maksātnespējas pasludināšanas. Šāda neskaidrība bija radusies, jo likuma "Par nodokļiem un nodevām" (likums par NN) 32.panta 8.daļā paredzēts audita rezultātā veikto uzrēķinu samaksāt 30 dienu laikā, savukārt Maksātnespējas likuma (ML) 73.panta 11 .daļā noteikts, ka VID nodokļu samaksas prasījumi, kas radušies par darījumiem pirms maksātnespējas pasludināšanas, jāpiesaka kā kreditoru prasījumi vispārīgajā kārtībā. Līdz ar to nebija vienprātības, kurš likums ir prioritārs.

    Pastāvošā neskaidrība tika atrisināta ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departamenta 07.06.2016. spriedumu lietā Nr.SKA-580/2016.

    Fiziskajai personai 2013.gada janvārī tika pasludināts maksātnespējas process. Pēc tā pasludināšanas VID veica fiziskās personas auditu par 2011 .gadu, t.i., par darījumiem pirms maksātnespējas pasludināšanas. Audita rezultātā VID aprēķināja papildu nodokļu maksājumus un pieprasīja tos samaksāt 30 dienu laikā. Parādnieks pārsūdzēja VID lēmumu daļā par parāda samaksas termiņu, norādot, ka maksātnespējas procesā ir noteikta kārtība, kādā apmierina kreditora prasījumus, tāpēc priekšroka ir ML.

    Pirmās 2 tiesu instances pieteikumu noraidīja un lēma par labu VID, tomēr AT spriedumā atzina, ka priekšroka ir ML, kurā paredzēta rīcība speciālos gadījumos (kad parādnieks kļuvis maksātnespējīgs). Pretējā gadījumā, ja VID nodokļu prasījumi tiktu uzskatīti par prioritāriem, pamatojoties uz likumu par NN, no ML normām nebūtu nekādas jēgas. Līdz ar to VID prasījumi ir jāpiesaka vispārējā kārtībā (tāpat kā visiem citiem kreditoriem) un nodokļu parādi jāsedz no kopējiem parādnieka aktīviem proporcionāli kreditora prasījuma apjomam.

    PVN 0% LIKMES PIEMĒROŠANA

    Nodokļu maksātājam nevar liegt piemērot PVN 0% likmi, ja preces nosūtītas citiem saņēmējiem Eiropas Savienībā, nevis tiem, kas sākotnēji tika norādīti preču pavaddokumentos.

    Tiesu praksē "mīkstināta" attieksme pret nodokļu deklarāciju vēlāku labošanu, tādējādi nodokļu maksātājiem nodrošinātas plašākas iespējas novērst nepilnības bez nodokļu sankciju piemērošanas.

    Konkrētajā lietā Liepājas osta importam ieveda dažādas preces, kas bija paredzētas nosūtīšanai uz citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. VID konstatēja, ka šīs preces nav nosūtītas saņēmējiem, kas norādīti deklarācijās, bet gan citiem uzņēmumiem citās ES dalībvalstīs, līdz ar to VID neatzina tiesības piemērot PVN 0% likmi. Nodokļu maksātājs konstatēja savu kļūdu un vēlējās labot nepilnības deklarācijās, tomēr VID uzskatīja, ka vēlāka deklarāciju labošana nav pieļaujama un šis apstāklis nevar būt pamats papildus aprēķinātā PVN atcelšanai. Tādējādi radās strīds starp VID un nodokļu maksātāju.

    AT Administratīvo lietu departamenta 11.04.2016. spriedumā lietā Nr.SKA-45/2016 atzīts, ka būtiskākais ir ievērot ES pastāvošo PVN teritorialitātes principu, atbilstoši kuram PVN jāmaksā tikai gala patēriņa valstī. Attiecīgi tiesa secināja, ka likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 33.pantā norādītie priekšnoteikumi nodokļa 0% likmes piemērošanai ir ievēroti, ja preces ir nosūtītas saņēmējam citā dalībvalstī, pat ja tas nav sākotnēji preču pavaddokumentos norādītais saņēmējs.

    ZIEDOJUMI

    Ziedotāja logo izvietošana bez atlīdzības ir uzskatāma par pretpienākuma izpildi, kā rezultātā ziedotājam šajā daļā liedzams piemērot uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi.

    AT ir atkāpusies no savas iepriekšējās prakses jautājumā par uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) atlaides piemērošanu ziedojumiem sabiedriskā labuma organizācijām vai budžeta iestādēm. 2014.gadā AT izskatīja "SEE- bankas" lietu, kurā banka uzaicināja vadošos bankas darbiniekus un svarīgākos klientus braucienā uz Olimpiskajām spēlēm ar mērķi stiprināt biznesa attiecības. Kā pateicību klienti izvietoja bankas logo savās mājas lapās vai citos resursos. Šajā lietā AT secināja, ka biznesa attiecības iet "roku rokā" ar noteiktiem pretpienākumiem no labumu saņēmušajām personām, tāpēc logo izvietošana nav uzskatāma par pretpienākuma došanu nodokļu normatīvo aktu kontekstā.

    Tomēr ar 11.12.2015. spriedumu lietā Nr.SKA-119/2015 AT Administratīvo lietu departaments mainīja savu nostāju, norādot, ka logo izvietošana mājas lapā vai publiskos pasākumos tomēr ir pielīdzināma reklāmai un pretpienākuma izpildei, kas nav pieļaujama bez atlīdzības. Spriedums galvenokārt bija par labu VID.

    Konkrētajā lietā 2007 .gadā "Parex banka" veica ziedojumus Latvijas Automobiļu federācijai, basketbola klubam "ASK Rīga" un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. "Parex banka" bija nozīmīgs Latvijas Automobiļu federācijas un basketbola kluba sponsors, un sponsorēšana iekļāva arī reklāmu, par ko bija noslēgts reklāmas līgums par samērā mazu summu. VID uzskatīja, ka šie ziedojumi saistīti ar pretpienākuma sniegšanu no ziedojuma saņēmējiem, tāpēc VID saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" 20.pantu (šobrīd 20.'pants) nodokļu maksātājam liedza piemērot UIN atlaidi.

    AT secināja, ka gadījumā, ja saņēmējam noteikts

    pretpienākums veikt darbības, kas uzskatāmas par atlīdzību, ziedotie finanšu līdzekļi būtu jāatzīst par ziedojumu apmērā, kādā nav noteikts pretpienākums. Vienkāršojot šo tiesas secinājumu var saprast tādējādi, ka ziedotāja logo izvietošana mājas lapā, banera izvietošana publiskā pasākumā, nosaukuma vai logo druka uz sporta krekliem u.tml. ir uzskatāma par reklāmas darbību, kas ir jānodala no "tīrā" ziedojuma.

    Praksē ir sarežģīti nošķirt, cik liela ziedojuma daļa ir saistīta ar pretpienākumu (reklāmu) un cik liela nav, jo UIN atlaides piemērošanai var novirzīt tikai ar reklāmu nesaistīto daļu. AT norādīja, ka ziedojuma daļas nošķiršana no reklāmas daļas ir tieši ziedotāja pienākums un atbildība. Manuprāt, lai ziedotāji turpmāk izvairītos no problēmām UIN atlaides piemērošanas gadījumā (ja sagaidāmas pat vismazākās pretpienākuma darbības), vienmēr būtu jāsagatavo 2 līgumi - ziedojuma līgums un reklāmas līgums.

    KAPITĀLA PIEAUGUMS

    Ieķīlāta nekustamā īpašuma pārdošana citas personas parādsaistību dzēšanai neatbrīvo no iedzīvotāju ienākuma nodokļa par kapitāla pieaugumu. .

    Dažkārt nodokļu strīdi praksē veidojas, jo kādai no pusēm ir sava interpretācija par veiktā darījuma struktūra un būtību. Šādos gadījumos izšķirošā nozīme ir nevis detaļām un formalitātēm, bet darījuma jēgai.

    Tiesā tika izskatīta lieta, kurā fiziskā persona bankai bija ieķīlājusi savu nekustamo īpašumu par labu kādas juridiskās personas parādsaistību nodrošināšanai. Juridiskā persona nespēja izpildīt savas saistības pret banku, tādēļ, lai hipotekārais kreditors neatsavinātu šo īpašumu par piespiedu pārdošanas vērtību, fiziskā persona to pārdeva pati. Naudu par īpašuma pārdošanu tā īpašniece nesaņēma, bet pircējs uzreiz to pārskaitīja bankai sabiedrības parādsaistību dzēšanai. VID veica auditu un aprēķināja fiziskajai personai iedzīvotāju ienākuma nodokli par kapitāla pieaugumu (no starpības starp nekustamā īpašuma iegādes un pārdošanas vērtību). Pieteicēja uzskatīja, ka nodoklis nav jāmaksā, jo viņa nav guvusi ienākumu. AT 29.09.2015. spriedumā lietā Nr.SKA-431/2015 secināja, ka kapitāla pieauguma nodokļa samaksas pienākums nav atkarīgs no tā, kā notiek naudas plūsma, bet gan no nekustamā īpašuma pārdošanas fakta. Proti, uz šo gadījumu jāskatās tā, it kā pieteicēja pati būtu saņēmusi pirkuma maksu, bet pēc tam to nodevusi bankai (vai izlietojusi jebkādiem citiem mērķiem). Tādējādi tiesa lēma nodokļu maksātājai par sliktu. Vienlaikus ir bijušas vairākas lietas ar pretēju rezultātu, jo tieši nodokļu maksātājs ir spējis tiesai izskaidrot un pierādīt patieso darījuma būtību.