• Atpakaļ
  • iFinanses: Neapliekamais minimums mikrouzņēmuma darbiniekiem

    Autors: Sabīne Smilts - 02.08.2017

    Kā izriet no likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktā, mikrouzņēmumu darbinieku ienākumiem nav piemērojams neapliekamais minimums. Bet kā ir situācijā, kad persona mikrouzņēmumā faktiski neko nenopelna, bet paralēli gūst ienākumus citā darbavietā? 


    KO IETVER MIKROUZŅĒMUMU NODOKLIS? 

    Mikrouzņēmumu nodokļa likuma (MUN likums) 1.panta 4.punktā noteikts, ka mikrouzņēmumu nodoklis (MUN) ietver valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu par mikrouzņēmumā darbiniekiem, uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN), ja mikrouzņēmums atbilst UIN maksātāja pazīmēm, kā arī mikrouzņēmumā īpašnieka IIN par mikrouzņēmumā saimnieciskās darbības ieņēmumu daļu. 

    Atbilstoši MUN likuma 6.panta 1 .daļai MUN likme ir 15%. Tajā jau ir ietverti MUN likuma 1 .panta 4punktā noteiktie maksājumi. 

    Lai salīdzinātu, aplūkojams likums "Par uzņēmumu ienākuma nodokli", kurā noteiktā nodokļa likme ir 15%, likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" (likums par IIN) paredzētā likme ir 23%, savukārt likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" (likums par VSA) noteikts, ka VSAOI likme ir 34,09% mikrouzņēmumu darbiniekiem visas šīs maksājumu likmes ir apkopotas vienotā likmē 15% apmērā. 

    Likuma par IIN 12.panta 7.daļā noteikts, ka maksātājam tajā taksācijas gada periodā, kurā tas ir bijis mikrouzņēmumā - MUN maksātāja - darbinieks, nepiemēro minimālo mēneša neapliekamo minimumu. Likumā noteiktais skaidrojams ar mikrouzņēmumu darbiniekiem piemērojamo nodokļu likmi, kas ir zemāka, salīdzinot ar piemērojamo likmi citviet nodarbinātām personām. 

    LIETAS BŪTĪBA 

    Konkrētajā lietā persona vērsās tiesā, lūdzot Valsts ieņēmumu dienestam (VID) atmaksāt 25% no ārstniecībai un izglītībai iztērētās summas, kā arī atmaksāt pārrēķināto gada neapliekamo minimumu. VID konstatēja, ka, tā kā personai kopš 24.02.2011. ir mikrouzņēmumā darbinieka statuss, tad, pamatojoties uz likuma par IIN 12.panta 7.daļu, par attiecīgo laika periodu neapliekamais minimums nav piemērojams. 

    TIESAS SPRIEDUMA ANALĪZE 

    09.03.2017. pieņemts Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) spriedums lietā Nr.SKA-200/2017. Spriedumā norādīts: lai mikrouzņēmumā darbinieku likuma par VSA izpratnē uzskatītu par darba ņēmēju, ir nozīme tieši mikrouzņēmumā darbinieka statusa iegūšanai neatkarīgi no ienākumu esamības mikrouzņēmumā vai MUN samaksas. Proti, tiesa noteica: pat ja persona ir norādīta kā mikrouzņēmumā darbinieks, nesaņemot algu vai saņemot to niecīgā apmērā, konkrētajai personai nav tiesību uz neapliekamo minimumu, jo ir iegūts mikrouzņēmumā darbinieka statuss. Tātad, ja persona strādā 2 vai vairāk darbavietās, no kurām viena ir mikrouzņēmums, neapliekamais minimums netiek piemērots nevienā no šīm vietām. 

    Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr.l "Noteikumi par neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma apmēru iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanai" 2.2.apakšpunktam mēneša neapliekamais minimums 2017.gadā ir 60 EUR. Neapliekamais minimums ir summa, no kuras netiek aprēķināti nodokļi, taču, kā jau minēts, tā nav piemērojama mikrouzņēmumu darbiniekiem. Kā norādīts iepriekš, MUN likme ietver vairākus maksājumus, tai skaitā kompensē IIN, kas attiecināms uz mikrouzņēmumā nodarbinātām personām. Darbiniekiem, kas vienlaikus nodarbināti gan mikrouzņēmumā, gan "parastā" darbavietā, "parastajā" darbavietā vairs netiek piemērots ne neapliekamais minimums (līdz ar to papildus jāmaksā 23% no 60 EUR līdz 13,80 EUR mēnesī), ne atvieglojumi par apgādājamiem. 

    Spriedumā izteikto atziņu iespējams pamatot ar nodokļu atvieglojumiem, ko saņem mikrouzņēmumu darbinieki, nosakot, ka šo darbinieku nodokļu likme ir 15%, kuros ir ietvertas vairākas maksājumu likmes, kuras, atsevišķi rēķinot, pārsniegtu 15% likmi. 

    Kā papildu arguments, ar ko pamatot spriedumā iekļauto atziņu, jāmin nodokļu iemaksu veikšana ar mērķi veidot sociālās garantijas. Proti, mikrouzņēmumu darbiniekiem jau ir piemērojama zemāka nodokļu likme, salīdzinot ar personām, kas strādā citur. Līdz ar to arī mikrouzņēmumu darbinieku sociālās garantijas, kas veidojas no personas veiktajiem nodokļu maksājumiem, ir zemākas. Lai sociālās garantijas tuvinātos vismaz minimālajam apmēram, mikrouzņēmumu darbiniekiem netiek piemērots neapliekamais minimums, jo pretējā gadījumā jau tā mazie nodokļu maksājumi būtu vēl mazāki. 

    Nav nozīmes, vai mikrouzņēmumā darbinieks, strādājot mikrouzņēmumā, gūst ienākumus. To spriedumā lietā Nr.SKA-200/2017 nosaka arī AT, norādot, ka "tieši mikrouzņēmumā darbinieka statuss noteic to, kāds nodokļu režīms ir attiecināms uz nodokļa maksātāju, tostarp, vai uz nodokļa maksātāju ir attiecināms gada neapliekamais minimums". 

    Kā norādīts spriedumā, viens no instrumentiem, ar ko tiek nodrošināta pareiza neapliekamā minimuma piemērošana, ir algas nodokļu grāmatiņa, kas atbilstoši likuma par IIN 6.pantam katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tikai 1. Likuma par IIN 6.panta l.daļā noteikts, ka "grāmatiņa iesniedzama vienā ienākuma gūšanas vietā pēc maksātāja izvēles. Mikrouzņēmumā darbiniekam nav tiesību iesniegt grāmatiņu ienākuma gūšanas vietā.". No minētā secināms, ka mikrouzņēmumā darbiniekam neatkarīgi no tā, vai viņš paralēli strādā kaut kur citur, nav tiesību iesniegt nodokļu grāmatiņu papildu nodarbinātības vietā, ja viņš ir nodarbināts mikrouzņēmumā. Tieši algas nodokļu grāmatiņa nodrošina neapliekamā minimuma piemērošanu ienākumu gūšanas vietā, novēršot situācijas, kad neapliekamais minimums varētu tikt piemērots 2 reizes, kā norādīts arī iepriekš minētajā spriedumā. Saprotams, ka likumdevējs šo normu ieviesis ar mērķi nepieļaut situāciju, ka darbiniekiem ar attiecīgo statusu tiktu piemērots neapliekamais minimums, ņemot vērā šīm personām piemērojamo atviegloto nodokļu likmes apmēru. 

    AT spriedumā lietā Nr.SKA-200/2017 ir uzsvērusi: "Ja likumdevējs kritēriju par darbinieka gūtajiem ienākumiem mikrouzņēmumā būtu vēlējies izvirzīt kā priekšnoteikumu neapliekamā minimuma nepiemērošanai, tad tam būtu jāizriet no konkrētās tiesību normas, tā kā tas ir pietiekami specifisks kritērijs, kas nav automātiski izsecināms no mikrouzņēmumā darbinieka statusa." Tā kā šāds priekšnoteikums likumā nav ietverts, viedoklis, ka neapliekamā minimuma nepiemērošana mikrouzņēmumā darbiniekiem atkarīga vēl no kādiem papildu kritērijiem, izņemot mikrouzņēmuma darbinieka statusu, nav pamatots.