• Atpakaļ
  • iTiesības | Darba devēja uzteikuma apstrīdēšanas termiņa nokavējuma sekas

    Autors: Dārta Eglīte - 27.06.2018

    iTiesības | Darba devēja uzteikuma apstrīdēšanas termiņa nokavējuma sekas

    Cik ilgā laikā darbiniekam, kurš darba uzteikumu uzskata par nepamatotu, ir jāceļ prasība savu interešu aizsardzībai? Kādas sekas rada šādas prasības celšanas termiņa nokavējums? Šis jautājums risināts  aktuālā tiesas spriedumā un to analizē BDO Law juriste Dārta Eglīte savā rakstā, kas publicēts portālā iTiesības.


    Darba likumā (DL) paredzēts īpašs mehānisms darbinieka tiesisko interešu aizsardzībai, ja darba attiecības izbeigtas nepamatoti, proti, iespēja celt prasību, lūdzot atzīt darba devēja uzteikumu par spēkā neesošu. Būtiski, ka DL 122.pantā noteikts saīsināts prasības celšanas termiņš, t.i., 1 mēnesis no uzteikuma saņemšanas dienas vai – no atlaišanas dienas, ja, piemēram, uzteikums darbiniekam nav izsniegts, bet viņam liegta piekļuve darba vietai . Saīsināts prasības celšanas termiņš nodrošina šo kategoriju lietu ātrāku izskatīšanu, kas ir īpaši svarīgi darba strīdos, kur katra diena darbiniekam rada arvien lielāku piespiedu darba kavējumu, savukārt darba devējam – lielākus izdevumus, ja tiesa apmierina darbinieka prasību.

    Līdz šim tiesu praksē bija nostiprināta atziņa, ka termiņa nokavējums ir pietiekams pamatojums, lai noraidītu prasību atzīt darba devēja uzteikumu par spēkā neesošu. Proti, ja lietas izskatīšanas laikā konstatēja, ka prasība celta pēc DL 122.pantā noteiktā termiņa beigām, tiesa prasību noraidīja, nepārbaudot tās pamatā esošos apsvērumus uzteikuma atzīšanai par spēkā neesošu. Līdzšinējā judikatūra mainīta ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) Civillietu departamenta 25.04.2018. spriedumu lietā Nr.SKC-404/2018 (Spriedums).

    Lietas būtība

    Prasītāja bija darba tiesiskajās attiecībās ar SIA "Rīgas namu pārvaldnieks" (Sabiedrība) un saskaņā ar grozījumiem darba līgumā pildīja iecirkņa "Kurzeme" Apsaimniekošanas daļas nama pārziņa pienākumus namu pārziņa pārejošas darbnespējas laikā. Sabiedrība 25.07.2016. izsniedza prasītājai darba līguma uzteikumu, kurā norādīja, ka darba tiesiskās attiecības izbeigtas ar 25.07.2016, pamatojoties uz DL 113.pantu (uz noteiktu laiku noslēgts darba līgums).

    25.08.2016. prasītāja cēla tiesā prasību pret Sabiedrību, lūdzot atzīt par spēkā neesošu darba devēja 25.07.2016. uzteikumu. Gan 1., gan apelācijas instances tiesa prasību noraidīja, pamatojoties uz DL 122.pantā noteiktā termiņa prasības celšanai nokavējumu. Prasītāja nebija lūgusi atjaunot nokavēto prasības celšanas termiņu atbilstoši DL 123.pantam

    AT secinājumi

    Civilprocesa likuma (CPL) 189.pantā noteikts, ka tiesas nolēmumu, ar kuru lietu izspriež pēc būtības, tiesa izdod sprieduma veidā. Konkrētajā gadījumā AT konstatēja, ka, noraidot prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, jo pārkāpts termiņš prasības celšanai, lieta pēc būtības netika izskatīta, proti, netika vērtēti prasītājas argumenti, kāpēc uzteikums atzīstams par spēkā neesošu. Spriedumā norādīts, ka šādā situācijā faktiski "izspēlēta" lieka un nevajadzīga procedūra tikai tāpēc, lai mēģinātu realizēt CPL 189.panta 1.daļā un 426.panta1.daļā noteikto prasību par lietas izskatīšanu pēc būtības, kas tomēr nav noticis, jo nekādu atspoguļojumu un vērtējumu pušu paskaidrojumiem un lietā esošajiem pierādījumiem pēc būtības sprieduma motīvu daļā nav.

    Lietu, kurās prasītājam nav prasības tiesību, virzīšana pa tiesu instancēm atzīta par procesuālās ekonomijas principa neievērošanu. Turklāt AT uzsvērusi, ka tas rada arī finansiālus zaudējumus lietā zaudējušai pusei, kura parasti ir prasītājs un kam, esot atbrīvotai no tiesas izdevumiem valsts labā, nereti kā tiesāšanās izdevumi jāsamaksā atbildētājam ievērojamas naudas summas.

    Šajā situācijā kā piemērotāko risinājumu AT izvēlējās iespēju izvērtēt DL 122.pantā noteikto termiņu prasības celšanai jau prasības pieteikuma iesniegšanas stadijā. Proti, tiesnesis, saņemot pieteikumu, pārliecinās, vai ir ievērots prasības celšanas termiņš, un tā nokavējuma gadījumā piemēro CPL 132.panta 1.daļas 2.punktu, kurā paredzēts, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību. Savukārt, ja DL 122.panta pārkāpums konstatēts tiesvedības stadijā, tiesa izbeidz tiesvedību, pamatojoties uz CPL 223.panta 2.punktu. 

    Arī konkrētajā lietā AT atcēla apgabaltiesas spriedumu un izbeidza tiesvedību lietā atbilstoši CPL 223.panta2.punktam.

    Spriedumā norādīts, ka iespējamās tiesneša kļūdas prasības pieteikuma pieņemšanas stadijā uz prasītāja blakus sūdzības pamata novēršamas daudz vienkāršākā procesuālā kārtībā apelācijas un kasācijas instances tiesā.

    Atsevišķās domas

    Šāda risinājuma iespējamā problemātika atspoguļota 4 AT Civillietu departamenta tiesnešu atsevišķajās domās par konkrēto nolēmumu. 

    Pirmkārt, tiesnešu kolēģija īpaši uzsvēra, ka CPL 132.pantā kā prasības pieteikuma nepieņemšanas pamats nav paredzēts termiņa nokavējums. 

    Otrkārt, tiesnešu kolēģija norādīja uz CPL 132.panta 4.daļu, kurā noteikti gadījumi, kad tiesneša atteikums pieņemt prasības pieteikumu nav šķērslis tā atkārtotai iesniegšanai tiesā, novēršot pieļautos trūkumus. Starp tiem nav CPL 132.panta 1.daļas 2.punkta, kas būtu piemērojams šajā situācijā. Līdz ar to, ja darbinieks objektīvu apstākļu dēļ prasības celšanas termiņu ir nokavējis un, ceļot prasību, aizmirsis lūgt atjaunot procesuālo termiņu atbilstoši DL 123.pantam, viņš neatgriezeniski zaudē prasības tiesības. Tomēr, atsakot pieņemt šādu prasības pieteikumu, pēc departamenta tiesnešu domām, personai nepamatoti liegta tiesas pieejamība, ko nevar attaisnot ar procesuālo ekonomiju. 

    Secinājumi

    Ar Spriedumu radīta jauna konstrukcija DL 122.pantā paredzētās prasības izskatīšanai, kas jau prasības pieteikuma iesniegšanas stadijā ļauj pārtraukt tādu pieteikumu tālāku virzību, kuri ir noraidāmi prasības celšanas termiņa nokavējuma dēļ. Tas, nenoliedzami, apliecina, ka ne tikai likumdevējs, bet arī tiesa (ar judikatūras palīdzību) var radīt veidus, kā padarīt tiesvedības procesu ātrāku un efektīvāku. 

    Spriedumā noteiktais nemaina DL 122.pantā paredzētā termiņa prasības celšanai ievērošanas nozīmi, bet gan nosaka tā izvērtēšanas pienākumu jau prasības pieteikuma iesniegšanas stadijā. Šāda pieeja ir loģiska un pamatota, jo nerada prasītājam ilūziju, ka viņa prasības pieteikums formāli atbilst likumā noteiktajiem priekšrakstiem un tādēļ ir skatāms pēc būtības, lai gan patiesībā tā nav. 

    No tiesnešu atsevišķajām domām secināms, ka šādas kārtības noteikšana galvenokārt bijis strīdus objekts AT seku dēļ, ko atteikums pieņemt prasības pieteikumu rada prasītājam, ja tas laikus nav pieteicis lūgumu atjaunot procesuālo termiņu prasības celšanai. Lai gan atsevišķajās domās pareizi norādīts uz atkārtota prasības pieteikuma iesniegšanas neiespējamību CPL 132.panta 4.daļas izpratnē, tomēr nav uzskatāms, ka personai šādā situācijā nepamatoti liegta tiesas pieejamība. DL 123.panta 2.daļā jebkurā gadījumā imperatīvi noteikts prasītāja pienākums vienlaikus ar pieteikuma par termiņa atjaunošanu iesniegšanu celt tiesā arī DL 122.pantā noteikto prasību. Līdz ar to pat, ja netiktu grozīta iepriekšējā kārtība un termiņa nokavējums būtu pamats prasības noraidīšanai, prasītājam pieteikums par termiņa atjaunošanu tāpat būtu jāiesniedz vienlaikus ar prasības pieteikumu. 

    Avots: iTiesības