• Atpakaļ
  • TOP500: Dabas resursu izmantošana trūkst ilgtspējas

    Autors: Jānis Zelmenis - 10.11.2016

    Izvērtējot iepriekšējā gada lielāko pelnītāju sarakstu, uzmanību vispirms piesaista banku sektors, kas dominē rentablāko uzņēmumu pašā augšgalā. Tomēr šos nosacīti labos finanšu rādītājus būtu nepieciešams skatīt kontekstā ar iepriekšējiem 10 gadiem, respektīvi - kādi ir kopējie rādītāji, ņemot vērā arī tos dramatiskos zaudējumus, ko banku sektors uzrādīja nekustamā īpašuma krīzes laikā 2009.-2010. gadā, kā arī ļoti piesardzīgo tautsaimniecības kreditēšanu pirmajos pēckrīzes gados. Šie rādītāji, protams, iepriecinātu vēl vairāk, ja banku sektors būtu izveidojis ciešāku sadarbību ar lielajām pilsētām un to garantiju fondiem vai būtu radījis tādas mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas atbalsta programmas, kādas ļoti veiksmīgi strādā Francijā, Vācijā un citur Eiropā, un tādējādi dotu labumu ne tikai banku akcionāriem, bet arī tautsaimniecībai kopumā. Norāda partneris Jānis Zelmenis Dienas Biznesa izdevuma "TOP 500" jaunākajā numurā. 


    Otrkārt, pārsteidz Latvijas gāze - nevis ar tās 4% peļņas pieaugumu ar 11,6% apgrozījuma samazinājumu, bet gan ar faktu, ka šos rādītājus (kas būtu uzskatāmi par diezgan labiem rezultātiem) Latvijas gāze ir sasniegusi gadā, kurā naftas cenas katru mēnesi pasaules tirgos atradās faktiski brīvajā kritienā uz leju. Kā zināms, naftas cenas samazinājums no 2014. gada vidus līdz 2015. gada decembrim bija no 115 dolāriem par barelu līdz 27 dolāriem par barelu, sasniedzot 13 gadu zemāko slieksni. Šī naftas cena savukārt tieši ietekmē Latvijas gāzes tarifus, kādus tā piemēro saviem patērētājiem Latvijā, kas attiecīgi arī nozīmē, ka klientiem piemērojamie tarifi nokrita līdz desmitgadē zemākajām cenām. Līdz ar to gadā, kuru liela daļa pasaules energoresursu ieguvēju un tirgotāju atcerēsies kā vēsturiski sliktāko, Latvijas gāze ir uzrādījusi vairāk nekā apsveicamus rezultātus. 

    Treškārt, gribu dažus vārdus veltīt Latvenergo un Latvijas valsts mežiem. Kopējā peļņa - 153,8 miljoni eiro. Visa nauda, sagaidāms, tiks pārskaitīta budžetā. Tie ir 2% no Latvijas 2016. gada valsts budžeta. Diemžēl pretēji, kā tas ir stāstā par Latvijas gāzi, situācija ap Latvenergo un Latvijas valsts mežiem mani neiepriecina. Šeit nerunāju nedz par peļņu absolūtos skaitļos, nedz par peļņas pieaugumu vai kritumu procentos. Es runāju par šo uzņēmumu pārvaldības modeli un to, kādu stratēģisko vietu Latvijas tautsaimniecībā ieņem šie uzņēmumi, kā tie izmanto valsts resursus. Vai to pašreizējais darbības modelis ir ilgtspējīgs? Lūk, daži fakti. Latvijas valsts mežiem pieder vairāk nekā puse no visas Latvijas mežiem. Pēdējos 25 gados faktiski ik gadu tiek palielināts izcirstais apjoms. Latvijas valsts mežu realizētā produkcija - šķelda, malka, zāģbaļķi, sēklas un stādi. Respektīvi, Latvijas valsts meži ražo viszemākās pievienotās vērtības produkciju milzīgos apjomos, aizraujas ar meža sakopšanas talkām un dabas taku veidošanu. Turpretī mums kaimiņos Somijas valstij daļēji piederošais Stora Enso, kura īpašumā esošās mežu platības ir līdzīgā apjomā, ir strādājis ar 10 miljardu eiro apgrozījumu un 783 miljonu eiro neto peļņu. Zviedrijas SCA ir strādājis ar 11 miljardu eiro apgrozījumu un 770 miljonu eiro neto peļņu. Arī SCA un Stora Enso ir izveidojuši dažas dabas takas - papildus 1,5 miljardu eiro peļņai un 70 000 darbavietu. Kāds varbūt teiks, ka šajos uzņēmumos dominē privātais kapitāls. Tāpēc tie drīkst ražot papīru un celulozi. Bet Latvijas valsts meži pieder Latvijas valstij, un valsts uzņēmums nedrīkst ražot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Vai tā? Latvijas valsts uzņēmuma misija ir piegādāt lētas izejvielas skandināvu celulozes un papīra kombinātiem mūžīgi mūžos...? Varbūt kļūšu nedaudz nekorekts - bet vai mēs spējam iztēloties, ka, piemēram, Apvienotie Arābu Emirāti būtu izlēmuši, ka savus naftas krājumus tie nevis iegūs un eksportēs, bet gan tuksnesi, kurā atrodas naftas lauks, noasfaltēs un izveidos dabas takas ar autostāvvietu? Sēdēt uz dabas resursiem, un tos neizmantot pilnībā - tā taču ir tautsaimnieciska muļķība. Cik tieši lielas investīcijas zinātnē ir veikuši Latvijas valsts meži? Uzskatu, ka ik gadu vismaz kādi 2-3 miljoni eiro būtu jāiegulda Fizikālās enerģētikas institūtā, Koksnes ķīmijas institūtā un Organiskās sintēzes institūtā, kur jau šodien ir gana daudz izstrāžu un potenciālu sākuma stadijā esošu izgudrojumu, kam nepieciešama tālāka izpēte un komercializācija. 

    Starp skumjajām ziņām ir arī laba ziņa - mežā esošā koksnes apjoma pieaugums ir vēl straujāks nekā izcirstie apjomi, kas gan galvenokārt ir izskaidrojams ar klimata labvēlību, nevis ar Latvijas valsts mežu darbību. Līdzīgs stāsts ir arī par Latvenergo. Mūsu kaimiņu radniecīgais uzņēmums Eesti Energia ir iesaistījies elektrostacijas būvniecībā Jordānijā, slānekļa gāzes ieguvē ASV Jūtas štatā un citos projektos. Latvenergo savukārt ir koncentrējies un specializējies uz dārgas elektrības pārdošanu Latvijas tautsaimniecībai un mājsaimniecībām ar obligātās iepirkumu komponentes «palīdzību», bet iegūto daudzu desmitu miljonu eiro lielo peļņu nekurnēdams iemaksā valsts budžetā. Tas, ka šī dārgā elektrība pakāpeniski padara Latvijas rūpniecības uzņēmumus starptautiski konkurētnespējīgus, ne Latvenergo, ne Latvijas valsti īpaši neuztrauc. Iesaku pamācīties no radniecīgā uzņēmuma Francijā. Electricite de France misija ir ražot pēc iespējas lētāku elektrību valsts tautsamtniecībai, lai franču ražojumi būtu pēc iespējas konkurētspējīgāki pasaules tirgū. Valsts šo uzņēmumu ir atbrīvojusi no kategoriskas prasības strādāt ar lielu peļņu. 

    Izvērtējot uzņēmumu sarakstu ar lielākajiem zaudējumiem, uzreiz pamanāmi ir slikto aktīvu apsaimniekotāji. Pirmkārt, acīs iekrīt AS Reverta, kas ir topa «līderis» absolūtos skaitļos ar 45,5 miljonu eiro zaudējumiem. Tomēr jāatzīst, ka AS Reverta atrašanās šajā topā īsti nav pārsteigums, ņemot vērā, ka tā pārņēma visus Parex problemātiskos aktīvus. Vai pats aktīvu atgūšanas process ir bijis veiksmīgs un efektīvs, tam, protams, ir nepieciešama padziļināta analīze, jāvelta atsevišķa tēma. Redzams, ka arī SIA Hiponia un SIA Pillar 3, kas arī ir problemātisko nekustamo īpašumu apsaimniekotāji, vēl joprojām izjūt nekustamā īpašuma krīzes sekas. 

    Interesanta situācija ir ap SIA Cemex. Redzams, ka tās zaudējumi ir pieauguši no 1,79 miljoniem eiro 2014. gadā līdz 17,67 miljoniem eiro 2015. gadā, kas procentuāli nozīmē 885% pieaugumu. Gana šokējoši skaitļi, lai tajos iedziļinātos sīkāk. 

    Cemex ir viens no tiem uzņēmumiem, kas pēdējo gadu laikā vairākkārt ir ziņojis par nesamērīgu un neplānotu elektrības cenas pieaugumu. Kā zināms, tas ir noticis spēkā esošās mazo elektrostaciju atbalsta sistēmas un Latvijas nesamērīgi pārspīlētās aizraušanās dēļ ar atjaunojamo resursu izmantošanu elektrības ražošanā. Cemex šī iemesla dēļ apsver iespēju pārcelt savu darbību uz citu valsti. Pēc publiski pieejamās informācijas, piesārņojošās darbības atļauju robežās Cemex elektroenerģijas patēriņš Brocēnu rūpnīcā figurē no 120 000 MWh līdz 180 000 MWh gadā. Obligātā iepirkuma komponente pašreiz ir noteikta 26,79 EUR/MWh līmenī. Lai arī straujš šīs komponentes pieaugums ir noticis tieši pēdējos piecos gados, zemākā līmenī šī komponente ir pastāvējusi jau krietnu laiku pirms 2007. gada, kad Cemex uzsāka investīciju veikšanu Brocēnos. Publiski nav atrodama informācija par Cemex 2007. gada pieņēmumiem par obligātās iepirkuma komponentes pieaugumu nākotnē un tās ietekmi uz finanšu rādītājiem. Pat ja Cemex pieņēmums bija, ka šīs komponentes maksimālais līmenis būs puse no šodienas līmeņa, proti, 13,4 EUR/MWh (kas būtu iespējams, ja neviena cita elektrostacija bez Latvenergo TEC-2 netiktu uzbūvēta), tad būtu izskaidrojams zaudējumu palielinājums pret plānoto finanšu rezultātu par 1,61 miljonu eiro līdz 2,41 miljonu eiro. Tomēr, ja iedziļinās šajā jautājumā detalizētāk, rodas neizpratne, vai tiešām obligātā iepirkuma komponente Cemex gadījumā ir vienīgais un patiesais zaudējumu iemesls. 

    Uzmanības vērti ir arī Krievijas sankciju un rubļa krituma skartie - stividori, Rīgas piena kombināts un Amo Plant. Ļoti skaidri ir redzamas sekas, kas izveidojušās abpusējo ekonomisko sankciju dēļ ar Krieviju. Pirmkārt, Baltic Coal Terminal un Liepājas ostas stividoru pakalpojumu sniedzēji - Liepājas osta LM - 2015. gadā ir strādājuši ar būtiskiem zaudējumiem - attiecīgi 2,93 miljoniem eiro un 4,62 miljoniem eiro. Šo uzņēmumu atrašanās zaudējumu topā piesaista uzmanību ar faktu, ka tieši stividoru nozares uzņēmumi iepriekšējo gadu apkopojumos ir izcēlušies ar visaugstāko rentabilitāti - EBITDA peļņas marža atsevišķiem uzņēmumiem ir bijusi 60% un pat lielāka. Otrkārt, Rīgas piena kombināts, kas ir Latvijas lielākais piena pārstrādes uzņēmums, jau vairākus gadus strādā ar piecu līdz sešu miljonu eiro zaudējumiem, kas nedaudz izskaidrojams ar investīciju veikšanu rūpnīcā, bet galvenokārt, protams, ar Krievijas tirgus aizvēršanos. Priecē, ka neilgi pirms sankciju ieviešanas par uzņēmuma akcionāru kļuva Krievijas Forbes sarakstā atrodamais Andrejs Beshmeļņickis, kurš ir stratēģisks šīs nozares spēlētājs ar finansiālu kapacitāti pārciest šo sankciju laiku zaudējumus un ar pieredzi, lai pārorientētu darbību uz citiem tirgiem, jo tieši Rīgas piena kombināts, pēc publiski pieejamās informācijas, pirmais ir saņēmis Ķīnas Pārtikas veterinārā dienesta atļauju realizēt produkciju Ķīnā. 

    Treškārt, uzmanību piesaista Amo Plant uzrādītie zaudējumi un darbības pārtraukšana. Šeit, protams, darbības pārtraukšanas iemesli nav skaidri - vai tās ir pašas Krievijas ieviestās sankcijas vai Maskavas politiskās elites nomaiņa. Bet es aicinātu gan Jelgavas pašvaldības līmenī, gan valdības līmenī pievērst šim faktam uzmanību un veikt aktīvas, mērķtiecīgas darbības, lai piesaistītu starptautisku autoražotāju, kurš būtu ieinteresēts pārņemt izveidoto infrastruktūru. Visbeidzot - PVN atmazgāšana ir ļoti aktuāla tēma Latvijas nodokļu maksātājiem, un, papētot finanšu rādītājus TOP sarakstā, rodas pamatots jautājums - kā uzņēmumi bez aktīviem un kredītlīnijām var veikt reālu komercdarbību vairākus gadus ar milzīgiem zaudējumiem. Atbilde - acīmredzot tiem ir citi ienākumu avoti. Ļoti ceru, ka šādas anomālijas dursies acīs ne man vienam un ka nākamajā gadā šādu uzņēmumu skaits jau būs krietni samazinājies.